Praktizējošam psihologam ar ētiskām dilemmām jāsastopas ik dienu. Ētiskās dilemmas ir „slidenas” situācijas, kad ir divi vai vairāk varianti, kā rīkoties, vienā gadījumā ir risks aizskart vai aizvainot klientu, bet otrā gadījumā var pārkāpt savas profesijas ētiskos principus. Tāpēc ļoti svarīgi, uzsākot sadarbību, klientu iepazīstināt ar „informēto piekrišanu”. Katrs psihologs skatās pēc situācijas un apstākļiem, un katrā konkrētajā gadījumā pirmās konsultācijas sākumā/beigās uzsver tikai pašus nozīmīgākos „informētās piekrišanas” punktus (atbilstoši savas prakses un klienta problēmas specifikai). Dilemmu gadījumos, kas var iespaidot klientu, svarīgi runāt ar viņu un skaidrot, kāpēc konsultants tagad rīkosies tā vai citādi. Cits dilemmas variants - kad sastopas divi ētikas kodeksa principi un vienam jādod priekšroka, jo abus nav iespējams izpildīt. Gadās arī, ka personīgie ētikas principi nonāk konfliktā ar profesionālās ētikas principiem.
Mana pieredze rāda, ka psihologi par savām profesionālās ētikas problēmām runā nelabprāt. Visbiežāk sastopamās problēmas, kas tiek minētas, ir saistītas ar konfidencialitāti, klienta – konsultanta attiecību robežu novilkšanu, „piekukuļošanu” cerībā uz labāku palīdzību vai ar nolūku pateikt „paldies”.
Konsultēšanā iegūtās informācijas slepenība ir ļoti nozīmīgs faktors. Psihologs ir ļoti jūtīgs pret to un dara visu, kas viņa spēkos, lai nodrošinātu klienta konfidencialitāti. Skolu psihologa praksē bieži saskaras ar vecāku vēlmi „uzzināt visu” par savu bērnu. To iespējams risināt, pasakot vēcākiem tikai to informāciju, ko viņiem patiešām vajag zināt, kas ir saistīta bērna/pusaudža iespējamo devianto uzvedību, kas var nodarīt pāri pašam bērnam vai var tikt vērsta pret citiem vai ko citu patiešām nopietnu.…