Viduslaiku sabiedrība Rietumeiropā bija ļoti reglamentēta. Sabiedrība bija dalīta trīs daļās: lūdzošie(dievu), karojošie un strādājošie. Pietam pirmie divi aizņēma augstākos amatus. Bruņinieki piederēja pie „karojošiem”. Attīstītajos viduslaikos bruņinieki parasti bija no dižciltīgo dzimtas (gadījās, ka bruņinieks nāca no zemākiem slāņiem, bet gadsimtiem ritot šāda varbūtība samazinājās), kura iekļāva sevī senjoru – vasaļu attiecības un profesionālu nodarbošanos ar karotāj mākslu. Pirmatnēja bruņniecība bija laicīga karošana, kura ideāli stipri stāvēja pretī baznīcas morālei, bet pakāpeniski baznīca pastiprināja savu ietekmi uz bruņniecību, un aktīvi izmantoja to savu interešu aizsardzībā. Bruņinieks varēja būt sākot no karaļiem un beidzot ar klejojošu bruņinieku. Bruņinieki skaitīja sevi par „pasaules krāsu”, par augstāko slāni. Uzticība senjoram bija bruņinieku ētikas kodols. Nodevība skaitījās par visbargāko grēku. Karošana bija bruņinieka profesija, bet ar laiku tie sāka sevi skaitīt par cīnītājiem par taisnīgumu.
Daudziem bruņiniekiem nebija vajadzīga izglītība, viņiem pietika tikai ar spēku un ar cīņas māku. Bruņinieku kultūrā ir ļoti svarīga bruņinieka reputācija – viņa drošsirdība, augstsirdība. Bruņinieks vienmēr ir centies gūt slavu. Par viņa varoņdarbiem bija jāzina visai kristīgai pasaulei. Bruņinieku turnīri bija svarīga daļa bruņniecības pasaulē 12 gs. …
