Mākslas būtība nav izprotama, ja mēs mēģinam to izskaidrot pašas mākslas ietvaros, jo tad pilnībā attaisnojas filozofa- ideālista B.Kročes vārdi “cenšanās atklāt mākslas mērķi ir absurda”. Tāpēc jāpievēršas cilvēka sabiedriski vēsturiskajai praksei, ārpus kuras nevar izskaidrot ne pasu cilvēku, ne arī kādu no viņa darbības sfērām.
Mākslas sociālās misijas būtību trāpīgi raksturojis psihologs Ļevs Vigotskis. Viņš dēvē mākslu par sabiedrības ieroci, “ar kura starpniecību tā iekļauj sociālās dzīves lokā mūsu būtības pašas patiesākās un intīmākās puses”. Lai māksla sabiedrībā varētu veikt šo lomu, tai jābūt dzīves jaunradītājai visdažādākajās tās izpausmēs, tai jābūt padziļinātai cilvēka reālās darbības paudējai. Tikai tad tā var rosināt cilvēka paša attieksmi pret pasauli, jo, lai cik spilgti mēs stāstītu sarunu biedram par savu pārdzīvojumu, viņš tomēr nespēs personiski to tik dziļi pārdzīvot kā mēs; tas jāredz, jādzird, jāizjūt viņam pašam. Māksla dod šādu iespēju, iesaistot klausītāju, skatītāju, lasītāju dzīvei līdzīgos notikumos un vērojumos, pērdzīvojumos un pārdomās, rosinot viņos attieksmi pret minēto un izraisot aktīvu atbildes reakciju. Rezultātā personība gūtos secinājumus ekstrapolē uz savu dzīvi, uz savu attieksmi pret parādībām un cilvēkiem. Pirmatnējais cilvēks, pirms medībām izpildīdams maģisko deju, pirmām kārtām iekšēji pievienojās savam kolektīvam, jo deja katrreiz lika viņam atkal pardzīvot kopības jūtas ar saviem ciltsbrāļiem, pārvarēt bailes no zvēriem. Protams, senajās dejās ir tīri fiziskas un tīri profesionālas audzināšanas elementi (kustību veiklība, ieroču lietošanas meistarība), bet galvenā ir šāda pirmatnējam kolektīvam ļoti svarīga kopīga pārdzīvojuma sasniegšana.
Mākslas galvenā specifiskā īpatnība, kas determinē visus pārējos aspektus, ir tās spēja radīt māksliniecisku efektu, t. i., spēja dziļi iedarboties uz cilvēku, uz viņa attieksmi pret īstenību un pašam pret sevi.
Māksla veido noteiktu personības tipu. Tā, piemēram, pirmatnējā māksla orientē uz personības interešu pakļaušanu kolektīva interesēm (tas, kas nozīmīgs ģintij, nozīmīgs arī atsevišķam cilvēkam), bet Renesances laikmeta māksla orentē uz citu personības tipu, uz tādu personību, kas apzinās savu vietu sabiedrībā, savu neatkārtojamību. Šķiru sabiedrībā mākslas attīstība kļūst pretrunīga, jo māksla pauž dažādu, nereti pat pretēju orientāciju. Tāpēc, piemēram, kad viduslaikos dominē reliģiskā māksla ar savu galēji reglamentējošo iedarbību uz personību, līdzās tai pastāv arī cita māksla- demokrātiskā jeb tautas māksla, kas noliedz reliģiskās mākslas izvirzītās vērtības, turklāt šo mākslu vajā valdošās šķiras, jo tā ir bīstama, pauž citu attieksmi pret pasauli.
V.Bikava, V.Rasputina, Č.Aitmatova, J.Trifonova, J.Bondareva, M.Slucka, E.Miežzelaiša, I.Ziedoņa, M.Čaklā, O.Vācieša un citu darbi izvirza sarežģītus tikumiskos jautājumus, prasa nopietnas pārdomas, kas vairumā gadījumu nevar būt viennozīmīgas. Šāda māksla tiecas veidot garīgi bagātu personību, kas pasauli uztver visā tās sarežģītībā un pretrunīgumā, personību, kas ir pilnībā atbildīga par savu “es”, kā arī par apkārtējo pasauli.
…
