Estētika. Māksla kā sabiedriskās apziņas forma

Jāiezīmē, ka šobrīd gan tēlotāja māksla tiek estētiski regulēta un katrs pieliek savu pirkstu, stumdams to vienā vai citā virzienā. Pat ja māksliniekam bijuši savi tālāki nodomi, viss tiks darīts, lai kopskats būtu „skaists”. Par to savukārt rūpējas eksperti un recenzenti. Vieglākais ceļš, kā piekļūt mākslai, ir ņemt no tās tikai to, kas saprotams un baudāms, kas vilina ar acumirklīgu laimes izjūtu, un tāpēc cilvēks aizstāv tiesības uz šo privileģēto mirkli sev. Māksla spēj cilvēka problēmu pacelt, vaicāt, pavērt durvis, izteikties, parādīt to, kas nekādā prāta konceptā nav ne ietverams, ne formulējams: cilvēka laimi, cerības, nojautas, izmisumu, nāvi, atdzimšanu, pārtapšanu, krišanu, augšāmcelšanos. Divi krustugunis šķiļoši citāti „Ja jūs meklējat patiesību par cilvēku, meklējiet to mākslas darbā!” un Salvadora Dali teiktais „Truluma kalngals ir zīmēt ābolu tādu, kāds tas ir,. Uzzīmē kaut vai tārpu, kuru plosa mīlas mokas un dejojošu langustu ar kastaņetēm, bet virs ābola lai lidinās ziloņi, un tu ieraudzīsi, ka ābols šeit ir lieks.”
Katrā sarunā ir savs izsakāmais un savs neizsakāmais tāpat kā visā kultūras realitātē: gleznas ir mēmas, literatūra – runīga. Izrunātais un neizrunātais savstarpēji papildina viens otru. Tas, ko mēs nevaram izteikt vārdiem, ir izsakāms mākslas darbā. Tas uzveļ mākslai lielu atbildības smagumu šās problēmas priekšā. Ir jācenšas saņemt rokās visu savu apziņu, lasot mākslas darbā nerakstīto tekstu, jo – ciktāl sniedzas cilvēka apziņa, tiktāl – mākslas darba atklāsme. Apziņa vairo atklāsmi, atklāsme vairo apziņu.
…