Nobeigumā gribētu citēt Māru Dirbu „Cenšos katrā saskatīt to labo, ar ko mēs bagātinām viens otru, neiedalot cilvēkus labajos un ļaunajos, jo pasaule ir daudzkrāsaina un niansēta.” Šis teikums, manuprāt, izsaka visu, ko šajā darbā arī es esmu gribējusi pateikt un kādas ir arī manas domas par šo tēmu. Dažkārt arī es aizmirstu, kas īsti esmu un kādi īsti ir cilvēki man apkārt, neviens cilvēks nav pelnījis nopēlumus par to kāds viņš ir, tikai tāpēc, ka citi to neizprot. Mēs visi esam cilvēki, mums visiem ir jūtas, domas un pieredze. Vienmēr vajag aizdomāties par to cik tomēr esam vienādi, lai arī izskatā atšķiramies, taču ir teiciens „Neskati vīru pēc cepures”. Lai arī kāda mums ir pagātne, vēsture un pieredzi, to visu ir jāatstāj aiz muguras un jāļaujas laika ritējumam, jo nevienam nav jāatbild par savu senču kļūdām. Ja šīs atziņas mēs visi ievērotu arī ikdienā, tad šī pasaule ar katru dienu kļūtu aizvien labāka, un mēs vairs vispār nemanītu šīs atšķirības, kas mūsos ir katrā. Jo tās taču nav būtiskas. Mēs taču nevērtējējam sev tuvos cilvēkus pēc viņu izskata un manierēm, tad kāpēc mēs to daram ar citiem cilvēkiem? Kāpēc mēs viņus vērtējam pēc nebūtiskiem sīkumiem, kurus apzinamies, ja manā ģimenē kādam tādas būtu, es taču to nepamanītu. Tas patiesībā ir vēl neatbildēts jautājums, bet es uzskatu, ka mēs virzamies uz šo atbildi. Varbūt kādam var šķist, ka nekad jau nekas nemainīsies, taču jau mainās... tas, ka mēs par to jau vien runājam ir jau progress. Tas liek aizdomāties un cerams arī kaut ko saprast.
Gribētu novēlēt visiem atrast sevī šo cieņu, spēju atvērties un cerību uz labāku pasauli. Sāksim katrs pats ar sevi, un tad tikai vērtēsim citus. Arī es esmu daudz ko sapratusi klausoties šo kursu un rakstot šo darbu. Arī es sākšu vispirms ar sevi.
…
