Eseja par T.H.Ēriksena darba "Mirkļa tirānija" 1.nodaļu

Reiz tālā senatnē Heraklīts teicis: „Viss plūst, viss mainās”. Nekas pasaulē nestāv uz vietas, bet patstāvīgi mainās. Arī sabiedrība ir šīs upes vidū, kas arvien straujāk un straujāk nes visu sev to līdzi un ienes pārmaiņas. Te nedrīkst runāt tikai par attīstību, izaugsmi, bet ir jārunā arī par uzskatu maiņu, kā arī evolūciju.
Jau no pašiem cilvēces pirmsākumiem cilvēks ir centies radīt sev apkārt vidi, kas tam palīdzētu izdzīvot. Tas radījis gan lietas, gan izmainījis sevi kā personību un nemaz nevar iedomāties, ka tas tā nenotiktu. Laikam ritot šīs te pārmaiņas radīja konkrēto laika ritējumu, ko vēlāk cilvēce nosauca konkrētos apzīmējumos, kā ledus laikmets, bronzas utml., un katrā no šiem laika posmiem radās kas jauns un nebijis. Tātad praktiski cilvēks visu savu attīstības laiku ir gājis roku rokā ar laiku un telpu, un centies sevi pilnveidot atbilstoši laikam, kurā tas dzīvo, bet kas notiek mūsdienās? …