Savā stāstā „Piespiedu pārvietošanās/braukšana autobusā” („Forced Busing”) Džozefs Leifelds iepazīstina lasītājus ar mazāk pazīstamo Āfrikas daļu un dzīves veidu. Āfrikā ļoti izteikta ir rasu segregācija (aparteīds), kas cilvēkus iedala divās lielās grupās – melnādainie un baltādainie. Lai nošķirtu šīs rases pastāv atsevišķi reģioni, kas pieejami tikai vieniem vai otriem, izveidoti dažādi noteikumi un likumi, kas ierobežo cilvēku dzīvi, dokumentos iekļauti speciāli iniciāļi, lai pārvietotu melnos prom no balto zonas u.tml.1 Džozefs labi pārzina šo situāciju, taču cerēja, ka pēc atgriešanās, varas iekārta būs mainījusies. Tomēr, mainījušās bija tikai nelielas detaļas un viņš vēlreiz varēja pārliecināties par joprojām pastāvošo rasismu, diskrimināciju ierobežoto un trūcīgo dzīves veidu.
Šķiet, ka cilvēce progresē un apzinoties pastāvošās problēmas, mēs mēģinām tās risināt. Dzīvojot Eiropā, kuras robežas kļūst arvien brīvākas un nereti sajaucas daudzu un dažādu tautību cilvēku dzīves ritmi, mēs cenšamies veicināt integrāciju, cenšamies pieņemt citas kultūras, citādi runājošus vai citas ādas krāsas cilvēkus. Ir neskaitāmas izglītības programmas, konferences, treniņi utt., kas ļauj tajā visā iesaistīties. …