Aplūkot Sergeja Kruka darbu " Eposs "Lāčplēsis": Kopienas traumatiskā iedomāšanās" izvēlējos tādēļ, ka šī tēma man pašlaik šķita ārkārtīgi aktuāla, un es pacentīšos pierādīt, kāpēc. Atklāti sakot, man šķiet, ka šis izcilais 2002. gadā Latvijas Universitātes rakstu 648. sējumā publicētais sociālzinātniskais pētījums pelnītu daudz plašāku ievērību par šauri akadēmiskās vides lietojumu, jo tajā apskatīto problēmu kopums gan vēstures, gan šodienas kontekstā diagnosticē šokējošu latviešu nacionālās mentalitātes slimības vēsturi turpat vai simt trīsdesmit gadu garumā. S. Kruka iztirzātie jautājumi atklāj gluži jaunu skatu uz nācijas zemapziņu veidojošo simboliku, tās pirmizveidotāju Pumpuru un tā sekotājiem latviešu kultūrā Raini un Zālīti, kā arī sniedz lielisku ceļvedi visjaunāko laiku Latvijas vēstures, tai skaitā pat divu trīs nedēļu vecu notikumu tulkošanā. Latvijas nespēja un nevēlēšanās demonstrēt stingru un ar Baltijas valstīm vienotu nostāju attieksmē pret Tibetas apsiešanu, Pekinas olimpiādes apmeklēšanu visaugstākajā līmenī, Gruzijas – Krievijas konflikta problēmām, tās nespēja un nevēlēšanās mobilizēties vitāli svarīgiem referendumiem ir gaužām likumsakarīga pētījumā pierādīto atklājumu kontekstā.…