Cilvēkam vienmēr ir vajadzējis kaut kam ticēt, sajust un apzināties kādu augstāku spēku klātbūtni.
20.gadsimts ir izvērties par īstu racionālisma gadsimtu, kad saikne ar sakrālo sfēru ir pavājinājusies, taču cilvēkam tā ir vajadzīga, lai arī varbūt ne visi to apzinās.
Runājot par situāciju Latvijā, jāņem vērā arī 50 padomju gadi, kad reliģiju aizvietoja ideoloģija, tautas tradīcijas zaudēja savu nozīmi un valdīja īsti materiālistiska domāšana. Līdz ar tautas nacionālās pašapziņas atmošanos, aktualizējās tradicionālās vērtības, to skaitā nacionālā simbolika. Auseklītis kā zīme spēja izteikt vairāk nekā vārdi.
Otrs fakts, kas veicinājis neomitoloģijas aktualizāciju, bija gadsimtu, un kas vēl būtiskāk – tūkstošgades mija, kas cilvēkiem vienmēr šķitis kritisks laika posms un saistījies ar ko mistisku un noslēpumainu, un uzjundījusi runas par apokalipsi un/vai antikrista atnākšanu (šajā sakarā aktivizējušās dažādas sektas utml. organizācijas, bet par tām šeit nerunāšu). Cilvēki kļuva jūtīgāki pret dažādām zīmēm – kā tādas tika uztvertas dabas katastrofas, kari u.c.
Trešā lieta, kas man šķiet ne mazāk svarīga, ir dažādu “profāno mītu” pārbagātība. Par tādiem uzskatāms, piemēram, “amerikāņu sapnis”, Holivudas radītie tēli, kas kļuvuši par kulta figūrām, bet kam ar dzīves realitāti lielākoties visai attāls sakars. …