Savas sajūtas, savi mirkļi, kustības, atmiņas un domas – tā ir mana laime. Mirkļos un mazās ikdienas laimītēs. Kurām nevajag daudz, bet kas ir īstākas par Lielo Skaļo Laimi, no nevienam nesasniedzmās Utopijas zemes. Tur, kur dzīvo mūžīgā mīlestība un pilnīgi skaistie cilvēki, kur dzīvo Princis Baltajā Zirgā un kur kokos aug mūžīgās jaunības āboli, gluži tādi paši kā Idunas jaunības āboli, kas dod mūžīgo jaunību vienīgi Skandināvu dieviem. Bet šajā zemē nedzīvo neviens Lokijs, kas ar viltu tev tos atņemtu. Šajā zemē, kur dzīvo Lielā Skaļā Laime, visi ir pārbagāti un neviens no tiem nav nelaimīgs, šajā zemē visu var nopirkt par naudu un nekad nekas netrūkst.
Bet diemžēl neviens ceļš neved uz šo zemi, no tās var tikai nākt, ceļa atpakaļ nav. Tomēr cilvēki netic, tie nekad nenotic līdz galam, ka uz šo zemi neved neviens no pasaules ceļiem, neviens kalns nesniedzas tik augstu un neviens bezdibenis nezniedzas tik dziļi, viņi meklē vienu lielu un skaļu laimi, tomēr neviens nespēj saredzēt šīs laimes mazās daļiņas, kas ir izkaisītas pār zemi un pār jūrām, lai cilvēki nepārstātu ticēt. …