Eseja par filosofisku interviju

Intervija ir saruna starp interesējošo personu un ieinteresēto personu. Interesējošajai personai ir jābūt saistošai ar kaut ko unikālu, savukārt ieinteresētajai personai ir jāzina, ar kādiem paņēmieniem šo unikālo maksimālā koncentrācijā dabūt ārā, un kā to maksimāli precīzi pārstāstīt auditorijai, kuras rokās nonāk gala produkts– intervijas literārā forma.
Auditorija vēlas ticēt galaproduktam un negribēs piedot, ja atklāsies meli. Tāpēc intervijā dzirdētajiem faktiem ir jābūt patiesiem. Taču manī radās pārdomas, ka ne visu var pārbaudīt, pat gribot... tā ir filozofija, kurai var piemērot bezgalīgas interpretācijas un nav iespējams novilkt robežas. Lai pierādītu savu pieņēmumu, es nolēmu doties uz interviju ar cilvēku, kurš ļoti labi orientējas sava spektra filozofijā. Mans intervējamais bija priesteris.
Ticība ir tā sfēra, kur ir grūti (gandrīz neiespējami) apstrīdēt cilvēka pārliecību, un tas arī padara personu unikālu... Daudzās vispārizglītojošās grāmatās par reliģijām esmu manījusi apgalvojumu, ka ticība ir mūžīgs pašizglītošanās ceļš. Tieši tādēļ kādreiz ir interesanti un noderīgi uzklausīt ticīga cilvēka – „profesionāla filozofētāja” radušās idejas, jo mums pašiem ikdienā nesanāk bieži filozofēt un pārdomāt dzīvi. Te nu būs iespēja novērtēt, vai arī ticība un filozofija ir pakļaujamas patiesības pārbaudei...…