„Deja ir mans ceļš pie Tevis”.1 Ar deju var parādīt mīlestību, prieku, laimi, bēdas, satraukumu, skumjas, pat notikušo nelaimi otram cilvēkam. Ar dejas palīdzību mēs spējam sajust dejas partneri, viņa vājās un stirpās puses, uzsmaidīt viņam un pateikt kādu mīļu vārdu, tā ļauj iepazīt mums vienam otru tuvāk. Dejā cilvēki bieži vien atrod savu otru pusīti, jo deja vieno mūs, tā ļauj pateikti bieži vien to, ko mēs nevaram izteikt vārdiem.
Katrā dejā ir savs vēstījums, stāsts, ko mēs nododam citiem cilvēkiem. Deja var būt kā virpulis, kurā mēs ieraujam cilvēkus un ļaujam viņiem iejusties šajā pasaulē un skatā, ko paver deja. Ar deju var sniegt prieku un laimi ne tikai sev, bet arī citiem cilvēkiem, kuriem nevar dejot, bet labprāt to vēlētos.
Deja vieno cilvēkus un ne tikai cilvēkus, bet visu apkārtējo pasauli. Ikvienam dzīvniekam, augam, kokam dabas parādībai pasaulē ir sava deja, ar kuras palīdzību tie dod ziņu par savu esamību, spējām, prieka brīžiem, kā arī sarūgtinājumam. „Deja ir mijiedarbība, kura uztur pasauli.”2 Deja dabā ir izrāde attīstībā un kustībā, jo kustība ir galvenais dzīvības elements, un šī dejošanas tēma ir bezgalīga. Saule ar savu deju modina mūs ik rītu un dod ziņu par dienas garumu, pusdienas laiku. Saules deja ir rotaļīga, reizēm pat palaidnīga, tā mēdz paslēpties aiz mākoņiem debesīs. Vēja deja ar koku galotnēm ir maiga un viegla vai nevaldāma un dedzīga. Vēja deja var būt silta, auksta, tā var atnest mums lietu sniegu, izgaiņāt mākoņus, lai saules stari varētu mūs apspīdēt. Uguns, kas var pārvērst visu mūsu dzīvi ar savu rotaļīgumu.…