Šodienas steigā cilvēks ir pieradis pie nemitīga trokšņa. Klusums bieži vien tiek nicināts, tas asociējas ar garlaicību, ar tukšumu. Cilvēks nespēj panest klusumu, viņam vajag, lai nemitīgi kaut kas skanētu. Tajos retajos brīžos, kad nav neviena ar ko sarunāties vai, vienkārši, papļāpāt, talkā tiek ņemti mūsdienu tehnikas sasniegumi, piemēram, dažādi raidstaciju uztvērēji, pleieri, magnetafoni vai citi tehnikas brīnumi. Galvenais ir – pārvarēt klusumu, uzveikt to.
Cilvēks ir pieradis pie nemitīgas komunicēšanas, pie nemitīga mūzikas ritma, pie nemitīga trokšņa. Pat tad, kad gadās nokļūt mežā, līdzi tiek ņemts kaut kas, kurš kliedētu klusumu. Putnu dziesmas un vēja šalkas tiek aizmirstas, jo tās nespēj nodrošināt modernajam cilvēkam tādu informācijas plūsmu, ko viņš vēlētos. Nevis pats troksnis, bet gan tieši trokšņa trūkums kļūst biedējošs, un tas rada nepanesamu emocionālu diskomforta sajūtu...
Rodas jautājums – vai tiešām mūsdienu cilvēks ir tik ļoti informācijas kārs? Vai viņam nepietiek ar to, kas saņemams ik dienas? Senas hronikas liecina, ka pirms gadu simteņiem vēlos rudens un ziemas vakaros saimes ļaudis mēdza sapulcēties vienkopu, kur kāds no viņiem prata lasīt vai arī labi stāstīt.…