Šajā tekstā apskatīta franču filozofa Anrī Bergsona ilgstamības, laika un procesa filozofija. Bergsona filosofija atšķirībā no vairākuma pagātnes sistēmu ir duālistiska. Viņam pasaule ir sadalīta divās dažādās daļās: no vienas puses – dzīve, no otrās matērija, vai arī tas inertais “kaut kas”, ko intelekts izskata kā matēriju. Viņš, pievēršot uzmanību laika nedalāmībai, tā nenošķiramajai piesaistei kustībai un izmaiņai, sāka iztirzāt ilg¬stošu laiku jeb ilgstamību.
Sevis un laika novērošana ļauj izdarīt secinājumu, ka dzīve sastāv no pastāvīgi mainīgiem psiholoģiskajiem stāvokļiem, kas pēc noteikta laika pāriet viens otrā. Šo noteikto laika sprīdi Bergsons dēvēja par ilgstamību un apgalvoja, ka tieši ilgstamība veido apziņu. Cilvēka dzīve nav atsevišķas, nesaistītas epizodes, atgadījumi vai notikumi, - tie visi ir saistīti vienā nepārtrauktā procesā un šis kvalitatīvais laiks (ilgstamība) atšķiras no mehāniskā laika jeb pulksteņa laika, jo mehānisma laiks ir intelekta izgudrojums un tas sadala, saskalda ilgstību atsevišķos fragmentos un izjauc dzīves izpratni un uztveri tās veselumā un nepārtrauktībā.…