"Tu tici brīnumam?" uz balta, mīkstām pārslām klāta ceļa, vaicāju cilvēkam. "Nē, tās ir pasakas. Tikpat labi varēji prasīt, vai ticu piena jūrai un putukrējuma mākoņiem.." nesatricināmā tonī atbild uzrunātais. Es ielūkojos viņam acīs un aizmirstu laikā novērst skatienu. Parasti svešinieki no tā apmulst...šādās situācijās es apzinos jēgu teicienam: "Acis ir dvēseles spogulis."
Klusumā. Jo mēs vairāk uzticamies cilvēkam, jo ilgāk atļaujam skatīties acīs, jo vairāk atklājam savu dvēseli. Tajā pašā laikā, citiem ar savu divu sekunžu skatienu parādām tikai to, ka dvēsele vispār mums ir. Mans ceļabiedrs, dīvainā kārtā, ir devis man vismaz septiņas sekundes savas būtības. Pašai neapzinoties, nolemju, ka nevēlos vienkārši paiet viņam garām.
Turpinot ceļu kopā, neapstājas arī mūsu saruna. "Un tajā reizē tu neprati atteikties..."
Negaidot no manis sāk plūst dīvaini vārdu vārstījumi. Es tos nespēju kontrolēt. "Tu neprati pagriezt savu gājumu citā virzienā, pateikt "nē" tam, ko nevēlējies redzēt savā ceļā. "Es šo cilvēku pazīstu ne ilgāk kā piecas minūtes. Esmu dzirdējusi viņa balsi tikai divos teikumos, sajutusi no viņa nesatricināma klusuma skaņu. es neapstājos: "Tu gāji, gāji..Baidījies vērst skatienu atpakaļ, pat bijies palūkoties sāņus. Apstājies un stāvēji... ilgi. varbūt līdz pat rītausmai. Bailes apdedzināties. Tās laupīja tev brīnumu."…