Mūsdienu sabiedrības vispārējā humanizācija veicinājusi zinātnieku interesi par personības radošā potenciāla realizācijas un jaunrades kapacitātes problēmām. Problēmas praktiskais nozīmīgums prasa tās aktīvu risināšanu.
Būtu aplam apgalvot, ka zinātniskā doma nav pētījusi radošuma problēmas. Psiholoģija ar to nodarbojas vairāk nekā gadsimtu. Vēl senākos laikos jaunrades/radošuma mehānismus mēģināja saprast filozofi, vēsturnieki, valodnieki. Interesi par jaunradi nav slēpuši arī citu zinātņu nozaru pārstāvji. Tomēr jaunrades problemātika joprojām nav pietiekami izzināta.
Manu uzmanību piesaistīja pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers. Viņš ir dzimis Latvijā, Rīgā, 1947.gadā. Viņš ir viens no savas paaudzes oriģinālākajiem un izaicinošākajiem māksliniekiem, kura spēles manieri raksturo nepārspējama individualitāte, atsacīšanās no labi iemītām, tradicionālām interpretācijas takām, nemitīga tiekšanās pēc kaut kā jauna, nepieredzēta. Gidons Krēmers - vienīgais bērns vācu izcelsmes profesionālu vijolnieku ģimenē - pirmās mūziķa iemaņas apguva jau četru gadu vecumā tēva un vectēva vadībā. Septiņu gadu vecumā viņš iestājās Emīla Dārziņa mūzikas skolā un sešpadsmit gadu vecumā uzvarēja Latvijas republikāniskajā konkursā. Pēc diviem gadiem uzsākot studijas pie Dāvida Oistraha Maskavas konservatorijā, viņa panākumu sarakstu papildināja 1976.gadā iegūtā godalgotā vieta Karalienes Elizabetes konkursā, pirmā vieta Paganīni konkursā un Čaikovska starptautiskajā konkursā. …