Eseja filosofijā

1.Kā cilvēks raksturots B. Paskāla „Domās”?
Paskāls uzskata, ka cilvēks savā būtībā vairās no ticības, jo viņam biedējoša liekas doma, ka tieši ticībā ir patiesība. Lai viņu no šīs domas novirzītu, viņam ir jāgūst pierādījums tam, ka ticība nav pretrunā ar saprātu, vēl vairāk, tā ir cienījama, mīlama lieta, ka tā ir tā patiesā ticība. Ticība ir vērā ņemama, jo tā izprot cilvēka dabu. Tā ir mīlestības vērta, jo tā parāda ceļu uz patieso labumu.
Paskāls arī uzskata, ka cilvēkam, kurš ir sagrēkojis visnepatīkamākais pārsteigums ir atklāt, ka patiesībā vainojams pie tā ir viņa saprāts, uz kuru cilvēks ir balstījies nosodot kristīgo ticību. Paskāls uzsver divas galējības: „saprāta noliegumu un tikai saprāta atzīšanu”. „Ja nekas uz pasaules nebūtu saprāta pakļauts saprāta likumiem, kristīgā mācība izrādītos bezjēdzīga un ļaunumu nesoša.”1
Paskālam liekas, ka lieliski ir tas, ka kanonu autori nekad nav centušies pierādīt Dieva esamību meklējot secinājumus reālajā pasaulē. Viņi vienkārši aicināja Tam ticēt. Viņi uzskatīja, ka tukšums neeksistē un savukārt Paskāls šo uzskatu atzina par ļoti svarīgu. Viņš aicināja cilvēkus lasīt Svētos Rakstus tāpēc, lai izprastu cilvēka saprāta attiecību pret Dieva esamību reālā pasaulē.…