Kādu dienu, sēžot rudenīgajā Jūrmalas parkā, secināju, ka nemāku novērtēt to, kas esmu. Neesmu pateikusies Dievam par to, ka esmu pie pilna saprāta, kustēties spējīga, man ir neatkārtojama ģimene, ko mīlēt un mīlēt. Mani atbalsta paši labākie draugi. Esmu izredzēta. Esmu unikāla. Esmu Latviete! Esmu atradusi dzīvē vietu, pēc kuras ilgoties, vietu, kas pilna dvēseliska siltuma un senatnes un vietu, ko saukt par savu radītāju. Vai es dzirdu, tevi, tēvu zeme?
Jau izsenis latvietim tēvzeme ir bijis visvārākais punkts dvēselē. Nevaru nepiekrist Voltēram, kurš apgalvo : „Tēvzeme – vieta, kas tur gūstā dvēseli” . Šķiet, nav tautas, kas alktu mājās tā, kā mēs. Kāda draudzene man reiz stāstīja interesantu stāstu. Viņa reiz bija devusies, garā ceļojumā uz Ameriku. Lai kur viņa arī nebija iegriezusies, visi viņas acīs saskatīja skumjas. Skumjas, pēc mājam. Trimdas latvieši krāj katru diega gabaliņu, kas nācis no Latvijas.…