Veicot šāda veida sevis izpēti es secināju, ka patiesībā no katra saskarsmes līmeņa un stila man piemīt kaut kas atbilstošs. Diezgan interesanti bija ‘paskatīties patiesībai acīs’ un atzīt to, ko ne vienmēr ir viegli pieņemt. Kā ,piemēram, to, ka mēdzu apspiest savas emocijas un baidos tikt ievainota, bet uzskatu, ka tā pamatā ir kas tāds, kas nav aizmirsts un izsāpēts, tādējādi atbalsojoties tagad... Tomēr kopumā secināju, ka, cilvēkiem tomēr ir patīkami ar mani kontaktēties, jo es spēju pieņemt cilvēkus tādus kādi viņi ir. Apzinājos to, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem saskarsme un sabiedrība ir svarīga - bez tās es nespētu būt pilnvērtīgs cilvēks. Lai cilvēku savstarpējā saskarsme risinātos efektīvi, katram pašam ir jābūt atklātam un atvērtam. Ir jāspēj vienoties un sadarboties. Lai nerastos konfliktsituācijas, jācenšas vienmēr par visu izrunāties. Nav jākrāj negatīvais sevī. Uz cilvēkiem jāskatās ar pozitīvu attieksmi un jācenšas visu uztvert labvēlīgi un saprotoši, jo mums visiem ir savas vājības, pie kurām ir jāpierod. Neuzskatu, sevi ne par negatīvo, ne par izteikti pozitīvo tēlu, kas nevienam nekad mūžā nav izdarījis neko ļaunu, nav aizvainojis vai sāpinājis, uzskatu, ka tas vispār nav iespējams, jo tas vien, ka cilvēkam ir laba sirds, nenozīmē, ka viņš vienmēr visu dara pareizi. Cilvēkam jātiecas domāt racionāli, loģiski; jāprot iedomāties sevi partnera vietā un tad arī saskarsme būs efektīva un bez konfliktiem.
…
