Ērce ir sīks, apmēram 0.1 – 10 mm liels, posmkāju tipa, zirnekļveidīgo helicerātu apakšklases kukainis. Baltijas valstu un Austrumeiropā ērces ir izplatīta parādība, jo tām šeit ir atbilstošs, labklājīgs klimats un vide. Lai vai kā, šīs grupas pārstāvji ir spējīgi rast draudus cilvēka veselībai un cilvēkiem būtu jāzin iespējamie cēloņi un sekas ērču slimību izplatībai un iespējamā profilakse, kā pasargāt sevi vai arī kā pareizi izvilkt ērci no ādas.
Pasaulē kopumā ir vairākas simtiem dažādu ērču sugu. Latvijas mērogā mežos un krūmājos ir sastopamas tādas epidemioloģiski nozīmīgas, kā arī ārēji līdzīgas ērču sugas – suņu un taigas ērces. Ja suņu ērces ir sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, tad taigas ērces ir sastopamas daudz retāk un Latvijas austrumu daļā. Par ērču sezonu sākumu Latvijā uzskata aprīļa sākumu un beigas – oktobra beigas. Protams, var būt dažādi apstākļi, kas pagarina ērču aktivitāti, piemēram, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 līdz +5°C. Ērcēm piemērotākā vide ir mitras un ēnainas vietas, tādējādi tās ir sastopamas nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku piejaukumu, bet mazāk – sausos skrajos priežu silos. Īpaši tās ir sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Ērces savus upurus sagaida sēžot zāles stiebros, kuru garums varētu būt no 10 cm līdz pat 1 m augstumā. Ērce no olas līdz pieaugušai attīstās 2 – 3 gadus, izaugot no milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm. …