Pēdējā vēstulē, ko viņš rakstījis Menoikejam viņš runā par izvēlēm un dzīves veidiem. Manuprāt tiešī šī vēstule ir visiedvesmojošākā priekš jaunieša, kurš uzsācis tikko filozofijas mācību. Epikūrs savā vēstules ievadā apgalvo, ka filozofija ir kā laime. Un nav tāda laika, kad esi par vecu vai par jaunu filozofijas apgūšanai, un tieši tāpēc Epikūrs iesaka ar filozofiju nodarboties gan esot jaunam, gan vecam, lai novecojot spētu saglabāt jaunību labumos, ko sagādā pateicība par pagātnē piedzīvoto. Izcilus vārdus pauž Epikūrs: „Tāpēc rūpīgi jāpārdomā, kas nes laimi, jo tad, kad esam laimīgi, mums pieder viss, bet kad neesam, mēs darām visu, lai tādi kļūtu.” Jā, tā ir. Esmu pārliecināta katrs cilvēks gan apzināti vai arī neapzināti, bet vēlas būt laimīgs, apmierināts ar visu savā dzīvē notiekošo, jo tieši tas dod iedvesmu un motivāciju turpināt iesākto un neatmest tam ar roku. Epikūrs aicina nenoniecināt Dievus, jo lielākās nelaimes, kas uzbrūk sliktiem cilvēkiem, nāk no dieviem, tāpat kā lielākā palīdzība. Viņš iedrošina mūs uzskatīt, ka mēs neesam nekādi saistīt ar nāvi, jo viss labai un sliktais pastāv sajūtās, bet nāve ir vienkārši sajūtu pazušana. „Tādēļ nelga ir tas, kurš saka, ka baidās no nāves nevis tāpēc, ka atnākusi tā sagādā ciešanas,bet tāpēc, ka ciešanas sagādā tās gaidīšana.” Viņš izskaidro, ka nekādi neesam saistīti ar nāvi, jo kad mēs esam nāves nav, bet kad atnāk nāve, mūsu vairs nav. Ir jāmācās izbaudīt laiku, kurš mums sagādā vislielāko baudu. „Daudz sliktāks ir tas cilvēks, kurš saka, ka labi ir vispār nepiedzimt.” „Mēs visu darām tādēļ, lai neciestu sāpes un nedzīvotu bailēs.” Par pašu nozīmīgāko labumu viņš uzskata baudu, kura mums tiek dāvināta līdz ar piedzimšanu, un tā mums ir nepieciešama tad, kad mēs ciešam sāpes tieši viņas trūkuma dēļ, un kad tās vairs neciešam bauda vairs nav vajadzīga. Kaut gan, viņš izskaidro, ka ne visas baudas kuras mums tiek piešķirtas ir mums nepieciešamas, jo mēdzam dažas apiet tāpēc, ka esam guvuši par daudz baudas. …
