Savukārt, Marka Aurēlija domas par baudu ir visai nievājošas, lai gan autors nav precīzi izteicies šī jautājuma sakarā, teksta fragmentā ir vairākas norādes uz autora iespējamo negatīvo attieksmi, piemēram, „cilvēks nav sevi samaitājis ar baudām” vai „dvēsele ņirgājas kad padodas baudām vai sāpēm”.
Vēl viena tēma, kura plaši iztirzāta abu filosofu darbos ir nāve. Epikūra filosofija māca uzskatīt, ka „nāve ar mums nekādi nav saistīta, jo viss labasi un sliktais ir sajūtās, bet nāve ir sajūtu pazušana. Tāpēc pareiza izpratne par to, ka nāve ar mums nav saistīta, ļauj ar prieku pieņemt dzīves galīgumu, jo šī izpratne neviss pieškir dzīvei neizmantojamu laiku, bet gan atņem alkas pēc nemirstības. [..] Pats šausminošakais ļaunums – nāve – ar mums nekādi nav saistīts, jo tad kas mēs esam, nāves nav, bet tad kad atnāk nāve mūsu vairs nav.” (Epikūrs, 91) Epikūra uzskats par nāvi spilti iezīmē filosofa neticību pēcnāves dzīvei, kā arī vēlriez uzsver cik svarīgi ir pilnvētīgi nodzīvot savu dzīvi, jo otras iespējas varirs nebūs. Līdzīgi Epikūra filosofijai stoiķi liek saprast, ka nāve ir neizbēgama nepieciešamība. Pats Marks Aurēlijs par nāvi izteicies sekojoši: „Un ko nozīme mirt? Ja miršanu aplūko pašu par sevi un domās atdala nost to, kas priekštatos nāk līdzi, tad prāts te nesaskata neko citu kā vien dabas darbību.” (Aurēlijs, 39) Arī Aurēlijs māca nebaidīties no miršanas, tikai atškirībā no Epikūra, kurš liek it kā par nāvi nemaz nedomāt, Aurēlijs nāvi uztver kā pašmērķi.
Lasot Epikūra un Marka Aurēlija tekstus salīdzinošā aspektā, jāatzīst, ka pamatā abu filosofu viedoklis ir daudzējādā ziņā atškirīgs, taču gan kā viens, tā otrs ir viegli uztverams un sniedz iespēju lasītājam iedziļināties un nedaudz vairāk izprast pasaules kārtību. …
