Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija

Empīrisms (sengrieķu valodā – empeiria – pieredze) ir filozofiska nostādne, ka visām zināšanām ir jābalstās uz pieredzi.
Runājot par empīrisma rašanos, jāpiemin grieķu filozofs Epikrīts, kurš radīja sistēmu, ko sauc par Epikrītismu.
Epikrīts savas zinātnes teorijas balstīja uz saprāta nojēgumu, apgalvojot, ka maņa ir patstāvīgs un nemainīgs pamatojumu pierādījums.
Pats termins „empīrisms” (kā jau iepriekš tulkots) ir cēlies no grieķu vārda empeiria – pieredze.
Empīrisms ir radies no vārda empiric, kas nozīmē ārstu, kurš savā darbībā paļaujas uz praktisko pieredzi.
Empīrisma mērķi ir:
Savākt un sadalīt kategorijās objektīvus faktus vai datus par pasauli;
Veidot hipotēzes un tās izskaidrot;
Cik vien iespējams izslēgt no šī procesa jebkuru cilvēka faktora ietekmi;
Izdomāt eksperimentālas metodes, lai pārbaudītu un pierādītu (vai apgāztu) šo datu un hipotēžu patiesumu.

Pastāv uzskats, ka cilvēkam piemīt iedzimtas zināšanas, kas tam piemīt kopš dzimšanas, taču patiesībā liekas, ka visu jauno katrs indivīds uztver savādāk – individuāli izzinot nezināmo, pamatojoties uz faktiem, kurus redz, dzird un jūt ikkatrs. Sajūtas var maldināt cilvēkus, jo atrodoties dažādos dvēseles stāvokļos, cilvēka sapratne par laiku un telpu mainās līdz ar sajūtām, sajūtas ir mainīgas. Cilvēkam izzinot pasauli rodas pieredze, kura tiek izmantota tālākās dzīves laikā. Taču rodas jautājums: kāpēc tad ne vienmēr mēs mācāmies no savām kļūdām un pieļaujam tām atkārtoties? Varbūt tomēr cilvēki tomēr nepaļaujas uz iepriekš iegūto pieredzi un zināšanām?…