1. Atsaucīgums
Kā emocionālā mācība šādos gadījumos noder psihoterapija. Psihologs Daniels Goulmens, savā teritorijā par emocionālo inteliģenci norāda, ka cilvēkam būtiski ir :
Sevis apzināšanās
Pašregulācija
Pašmotivācija
Darbs ar bailēm, raizēm, dusmām
Empātija
Prasme ietekmēt un pārliecināt citus
Labas komunikācijas prasmes
Prasme risināt konfliktus
Prasme veidot, uzturēt un regulēt savstarpējās attiecības
Vadītāja prasme
Prasme efektīvi strādāt kolektīvā
Iepazīstoties ar literatūru pētījumiem, savu nelielo pieredzi un mūsdienu jauno paaudzi, gribu pievienoties austriešu psihoanalītiķim Bertam Helingeram:’’ Katru mirkli mums priekšā ir divas durvis, no kurām vienas ved uz skaidrību – sadarbību, harmoniju, līdzsvaru, mīlestību, veselību, labklājību utt. Otras uz tumsību
domstarpībām, kritiku, aprunāšanu, slimībām, ciešanām, šķelšanos utt. Katrs pats mēs pieņemam lēmumu, pa kurām durvīm iet tālāk. ‘’
Psihologs mūs aicina pieņemt apkārtējos tādus kādi viņi ir, vēlēties mainīties pašam: attīstot veselīgus un harmonizējošus ieradumus, atlaižot destruktīvas personības īpašības, attīstot harmoniskas personības īpašības.
Secinājumi.
Cilvēkā nepārtraukti mijas pozitīvas un negatīvas emocijas.
Emocijas izraisa izmaiņas organismā.
Vispilnīgāk un visspilgtāk emocijas izpaužas cilvēka sejā. Katrai emocijai ir sava mīmika. Pateicoties mīmikai, ķermeņa kustībai, runai, mēs uzzinām par citu pārdzīvojumiem, iejūtamies tajos un atbilstoši veidojam savas attiecības ar apkārtējiem.
Ilgstoši, negatīvi pārdzīvojumi ir cēlonis smagām, hroniskām slimībām.
Neviens nav pasargāts no patvaļīgām dusmām.
Nozīmīga ir pozitīva attieksme pret dzīvi un notiekošo. Jāmāk iepriecināt gan sevi, gan citus. Nepieciešama māksla vadīt un kontrolēt savas emocijas.
Skolās galvenokārt dod akadēmisko izglītību un pilnīgi ignorē emocionālo inteliģenci.
Emocionālā inteliģence nav ģenētiski nosacīta, to var ieaudzināt un attīstīt.
…
