Var secināt, ka uz emocijām balstītā skaidrojošā pieeja vēl ir salīdzinoši jauna sociālajās zinātnēs un tāpēc trūkst zināšanu par šo parādību. Tajā pat laikā šai reklāmas pieejai ir izveidojusies arī kritika, kas balstās uz to, ka šāda veida reklāmas manipulē ar vēlētājiem „preying on the hopes and fears”, liek tiem izdarīt izvēles balstoties uz emocijām, nevis uz faktiem, kas var novest pie tā, ka politikā dominē jūtas, nevis problēmas un to risinājumi pēc būtības.
Apkopojot autora Bradera sniegtos argumentus par emociju nozīmi politiskajās reklāmās, var secināt, ka emocijām ir liela nozīme gan politiskajās reklāmās, gan iedzīvotāju uzvedībā, kura tiek ietekmēta ar šīm politiskajām reklāmām. Tā kā salīdzinoši nesen sociālie zinātnieki ir pierādījuši to, ka vēlētāju izdarītā izvēle var balstīties ne tikai uz racionālo izvēli, bet arī uz jūtām un emocijām, tad šāda veida skaidrojums starp politiskajām kampaņām un vēlētāju uzvedību vēl nav pilnībā izpētīts un zinātniski to nav viegli izdarīt, tāpēc trūkst teorētiskas un konceputalizētas pieejas, skaidrojot šo fenomenu. Tajā pat laikā praksē var diezgan viegli novērot, kā politiķi izmanto dažāda veida emocijas izraisošus instrumentus, piemēram, mūziku, attēlus, sentimentālus, brīdinošus un draudošus stāstus, kas uzrunā iedzīvotājus. Var diskutēt par to, cik noturīgas ir izraisītās emocijas un vai tās tiešām ietekmē cilvēku rīcību, tomēr nevar apgalvot, ka ietekmes nav, ja šī pieeja tiek tik plaši izmantota. Tāpat arī politisko kampaņu stratēģijas rēķinās ar indivīda racionalitāti un kā jau sākumā minēts, izdomā veidus, kā to aizvietot ar emocijām un jūtām. No šāda uzstādījuma izriet jautājums uz, kuru var meklēt atbildes gan praksē, gan teorijās, par to, vai demokrātijā šāda veida manipulatīvām reklāmām ir vieta un vai tas neapdraud politikas kvalitāti?
…