Taču,lai arī reliģija ir kļuvusi pieejamāka, tās loma vairs nav tik nozīmīga,kā tas bija citos gadsimtos. Tā pat ir vājāka, nekā pagājušā gadsimta sākumā,kad tapa Ē.Dirkheima pētījums par reliģijas elementārformām.Rietumu pasaulē šobrīd ir novērojama tendence,ka baznīcas un dažādu ticību rituālus to klasiskajā izpratnē piekopj gados veci cilvēki. Gados jauni cilvēki pie ticības vēršas pārsvarā dažādās dzīves krīzes situācijās.Baznīca, arī Latvijā, šobrīd pilda dažādas sociālās funkcijas,piemēram, tieši baznīcās notiek Anonīmo alkoholiķu un narkomānu sapulces,baznīcas piedāvā dažādas palīdzības un rehabilitācijas iespējas dažādiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem.
Lai mēģinātu raksturot postmoderno cilvēku caur reliģiju,manuprāt, būtu jāmeklē iemesli, kāpēc ir radušās tieši tādas tendences,kas ir šie apstākļi.Un tiem nav nekāda sakara ar pirmatnējām reliģijām, bet gan sociālo, politisko un vēsturisko situāciju,kā arī cilvēka psihes īpatnībām krīzes apstākļos meklēt veidu,kā sevi pasargāt, kā aizbēgt no realitātes. Un reliģija šādu glābiņu piedāvā.
Cilvēku attieksme pret reliģiju un baznīcu vienmēr bijusi dažādu ārējo faktoru iedarbības ietekmēta.
Tāpēc, ņemot vērā visus augstāk minētos apstākļus un iemeslus, es uzskatu,ka Emīla Dirkheima izvirzītā teorija par reliģijas elementārformām nav piemērota, lai pētītu mūsdienu cilvēku.
…