Divdesmitajam gadsimtam raksturīgajā pasaules izjūtā un meklējumos saskatāmi vairāki pamatvirzieni. Eksistenciālisms ir spēcīgs literatūras un filosofijas virziens, kas radās pirms Pirmā pasaules kara, bet visspilgtāk attīstījās Francijā no Otrā pasaules kara beigām līdz sešdesmito gadu beigām. Saknes tam rodamas jau 19. gs. kultūrā – Nīčes un Dostojevska daiļradē. Šī virziena meklējumu pamatā ir principiāla atteikšanās no ideoloģiskām shēmām, pieņemtām normām. Eksistenciālisms balstās uz morāli, pasaules individuālo pārdzīvojumu, tas tiecas attīrīt cilvēciskās eksistences principus.
Eksistenciālisms bija tas filosofiskais strāvojums, kas visspēcīgāk reaģēja uz Otro pasaules karu. Eksistences filozofija pievēršas indivīda eksistencei, tās pamatā ir jautājumi par cilvēka esību, viņa darbību, funkcijām un vietu pasaulē, attiecībām ar Dievu vai atsvešinātību no tā un arī pašam no savas eksistences, personiskajiem pārdzīvojumiem.…