Iedomājoties Mareja Bukčina aprakstīto skarbo realitāti, liekas, ka neeksistē nekādu optimistisko izredžu situācijas labošanai, taču autors piedāvā reorganizēt sabiedrības sociāli politisko un ekonomisko sistēmu. Šobrīd sociālās ekoloģijas pētnieku mērķi un uzdevumi ir izpētīt reģionālās un vietējās sociāli ekoloģiskas sistēmas un noteikt to optimālās funkcionēšanas metodes, jeb, kā cilvēcei būtu jārealizē sava sadarbība ar dabu, nodarot pēc iespējas mazāku kaitējumu tai. Pētniekiem ir svarīgi pievērsties pie tādiem jautājumiem kā dabas resursu izmantošanas normas, pieļaujama “slodze” uz tām, kā cilvēcei būtu racionāli jāizmanto dabas dāvinātos resursus, jo tieši tie nodrošina cilvēces eksistenci uz mūsu planētas.
Teorētiķa Mareja Bukčina pārdomas noteikti noderētu arī mūsdienu cilvēkiem, jaunajai paaudzei un ne tikai. Ar šī raksta palīdzību, iespējams, cilvēce spētu noteikt savas patiesas vērtības, attiecībā uz dabu. Tikai no planētas iedzīvotājiem ir atkarīgs, cik ātrā laikā sabruks kapitālisms, kas pašlaik ir “piesedzies ar vīģes lapu”. Kādas ir cilvēkas attiecības ar citiem cilvēkiem, attieksme pret dabu un vidi, kā viņi ir gatavi uzvesties un ko ir gatavi saņemt, tās ir katra cilvēka individuālas pārdomas, individuāla izvēle – turpināt dominēt pār dabu vai nē.
…