Tulkojumā no grieķu valodas "eu" nozīmē "labs", bet "thanatos" nāve, tātad "laba nāve". Mūsdienās ar eitanāziju saprot "darbību vai bezdarbību, kas ar nodomu izraisa nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas". Reāli tas attiecas uz neārstējami slimām personām, kas lūdz palīdzēt pārtraukt dzīvi. Latvijas likumdošana šādu iespēju neparedz, taču pasaulē ir valstis, kurās eitanāzija tiek izpildīta.
Lai arī cik skaisti mēs sauktu eitanāziju, tik un tā tās būtību neizmainīsim. Viens otrs to sauc par "skaistu nāvi", "cienīgu nāvi", "žēlsirdīgu nomērdēšanu" utt. Pati nāve nav skaista, nav kaut kas labs. Šajā vasarā Lietuvā pirmo reizi tik plaši sāka runāt par eitanāziju. Tam bija savs iemesls. Presē parādījās ziņas par pirmo eitanāzijas gadījumu, kad māte, pati būdama ārste, injicēja savam dēlam nāvējošu zāļu devu, kurš ārstējās no apdeguma. Dēls bija mēģinājis izdarīt pašnāvību sadedzinoties. Jauns un vesels cilvēks izvēlējās nāvi, jo nespēja atrisināt vienīgi viņam zināmas problēmas. Māte, nelaimes gadījuma iespaidā, arī mēģināja izdarīt pašnāvību. Nāve tika izvēlēta kā visas problēmas atrisinoša izeja. Tā arī ir tā "nāves kultūras" smarža. To apliecina arī daudzu cilvēku vēlme legalizēt eitanāziju. Paradoksāli - mūsu zemē aizvien pieaug to cilvēku skaits, kuri ir par nāvessoda atcelšanu noziedzniekiem, bet tajā pašā laikā vēlas attaisnot nevainīgu, īpaši trauslu un reizēm nespējīgu cilvēku slepkavošanu. Bet vai nāve ir vienīgā izeja?
Eitanāzijas raksturojumu rodam Ticības (Doktrīnas) Kongregācijas dokumentā "Deklarācija par eitanāziju", kura iznāca 1980. gadā. Šajā dokumentā eitanāzija tiek raksturota kā rīcība vai rīcības neesamība, kura rada nāvi personai, lai tādā veidā tiktu novērstas ciešanas. Tie, kuri eitanāziju grib padarīt par likumīgu, saka, ka ļaut cilvēkam nomirt ir pasīvā eitanāzija, bet tad, kad notiek iejaukšanās no malas un nāves iestāšanās tiek paātrināta - aktīvā eitanāzija. Vēl jo vairāk, ka cilvēki saprot, ka pienāk laiks, kad ir morāli un pat nepieciešami ļaut cilvēkam nomirt. Tātad eitanāzijas piekritēji apgalvo - ja pasīvā eitanāzija ir pieņemama, tad kāpēc nevarētu būt likumīga arī aktīvā eitanāzija? Bet patiesībā ir milzīga atšķirība starp atļauju cilvēkam mirt dabiskā nāvē un eitanāziju. Ir atšķirība starp to, kas notiek dabiskajā nāvē un to, kad nāve sasniedzama ar savu brīvo izvēli. Ir daudzi cilvēki, kas eitanāziju uztver kā pašu par sevi saprotamu lietu, bet ir arī tādi, kas nosoda eitanāziju. Mediķi diskutē vai legalizēt to. Palīdzēt tādiem cilvēkiem, kam ir neciešamas sāpes un medikamenti vairs nelīdz un izbeigt viņu ciešanas. Taču pie mums Latvijā eitanāzija nav atļauta. Par ko mūsu, cienījamā Valdība domā? Cik grūti ir noskatīties, kā kāds no taviem tuviniekiem cieš neciešamas sāpes un tu zini, ka viņš neizveseļosies. Un palīdzēt tu nevari. Medikamenti vairs nelīdz un tev ir jānoskatās, ka cilvēks mokas sāpēs. Vai nav vieglāk izbeigt tāda cilvēka ciešanas un ļaut viņam mierīgi aiziet????
…
