Eitanāzija nav jauna problēma. Par šo tēmu jau ne vienu gadu diskutē dažādu ideoloģiju pārstāvji. Senā Grieķijā dzīves koncepcija stipri atšķīrās no mūsdienu koncepcijas. Slikta dzīve nebija vērta lai dzīvotu. Līdz ar to ar eitanāziju neviens nebija šokēts.
Vārdu „eitanāzija” izdomāja angļu ārsts Bekons 1623. gadā. Šīs vārds nozīmēja līdzekļu kompleksu, kas ļāva slimniekam nomirt ar godu: tīrībā un ar garīgo palīdzību. Tagad šī prakse ir atzīta visā pasaulē un saucās „paliatīvā medicīna”. Bet šī vārda jēga mainījās 19. gadsimtā. Medicīna toreiz stipri aizgāja uz priekšu, un tas pagrūda valstis, medicīnas pārstāvjus, teologus un filozofus apspriest cilvēka tiesības pašam spriest par savas dzīves beigšanas momentu, ja dzīve kļūst par neciešamu.
Dažās valstīs, tādās kā Beļģija, Holande, Dānija eitanāzija ir oficiāli atļauta noteiktos gadījumos. Francijā aktīvā eitanāzija aizliegta, bet pacienta radiniekiem ir tiesības pieprasīt dzīves beigšanu cilvēkam (radiniekam), kurš ir neizārstējami slims.
Neskaitot, ka eitanāzija iet pretrunā ar dažām reliģijām, piemēram, kristietībai un islāmam (dzīve – ir Dieva dāvana un pats cilvēks nevar ar to tā izrīkoties), iedomājaties cik neattaisnotas nāves var notiks ja būs oficiāli atļauta eitanāzija.
Bet ja paskatīties uz mirstošiem slimniekiem, kuri vēlās ātrāku atbrīvošanu no savām ciešanām, tad, iespējam, nav vērts tiesāt ārstus, kuri bija drošības pilni, lai apturētu slimnieku ciešanas.
Kas ir eitanāzija?
Vārds eitanāzija ir cēlies no grieķu valodas eu- “labs” un thanatos – nāve. Tātad, šis vārds nozīmē “laba nāve”. Pašlaik ar vārdu eitanāzija saprot otra cilvēka dzīves izbeigšanu sakarā ar lielām ciešanām. Eitanāzijai ir divas galvenās formas – pasīvā un aktīvā eitanāzija. …
