Protams, situācija, kad policijas darbinieks uz karstām pēdām seko noziedzniekam, pirms tam pabrīdina par šaujamieroča pielietošanu, iešauj dzīvībai svarīgā orgānā un mirst. Klasisks piemērs, bet kur tad paliek cilvēktiesības? Elementāri, tā kā policijas darbinieks ir valsts varas pārstāvis, viņš veic attiecīgos pasākumus, lai aizsargātu pārējos civiliedzīvotājus, lai nesavainotu kādu citu un nebūtu sekas uz kādu trešo personu, tādejādi veic operatīvās darbības. Otrs piemērs, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ir nostiprinātas cilvēktiesības tiesību aktos. Studentu kolektīvs izdomā pulcēties pie Saeimas ēkas, bet cilvēktiesības neparedz kādus turpmākos ierobežojumus. Rezultātā būs sastādīti administratīvā pārkāpuma protokoli par nesankcionēta mītiņa organizēšanu. Lai šo mītiņu izveidotu, iepriekš ir jāpiesakās uz attiecīgu laiku un dienu. Jo valstij ir jārūpējas par drošību un kārtību, tāpēc ir tādi ierobežojumi. Arī šeit LR Satversmes 103. pants nosaka, ka aizsargā iepriekš pieteiktu un miermīlīgu piketu.
Tātad visas pamattiesības nav absolūtas, jo pēc manām domām starptautiskās tiesības ir tās tiesības, protams, tai skaitā arī cilvēktiesības, ir kā pamata normas, no kurām var tikt veiktas kaut kādas atrunas vairāk vai mazāk to nosaka starptautiskās tiesības specifiskās normas. Kā piemērs ir Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā 11.panta 2. daļa nosaka, ka „šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā” . Tātad ja jau pašā konvencijā ir iestrādāts, ka ir iespējams izdarīt ierobežojumus pieturoties pie demokrātiskajiem mērķiem.
Toties analizējot augstāk minēto normatīvo aktu nonāku pretrunā attiecībā uz spīdzināšanas aizliegumu. Minēts 3. pantā – „Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt” . Šajā gadījumā atrunas nav pieminētas, tātad nekādas atkāpēs nav paredzētas. Arī Latvijas Republikas Satversmē 95. pants nosaka, ka spīdzināšana ir aizliegta. Tātad absolūtā norma.
Secinājums. Pieņēmums, ka cilvēktiesības ir absolūtas nav pareizs un nav nepareizs, tātad pastāv divu veidu normas: absolūtās un ierobežotās. Tātad ne visas cilvēktiesības ir ar jus cogens raksturu (paražu tiesību raksturs), attiecīgi, ja ir šāds raksturs, tad tās būs absolūtas tiesības un attiecīgi otrādi.
…
