Kā izveidojās Eiropas Savienība ?
1950. gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans izvirzīja plānu, kas kļuva par pamatu Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidei. Šī plāna būtība bija Francijas un Vācijas ogļu un tērauda rūpniecības apvienošana, pakļaujot to kopīgai organizācijai (High Authority) un ogļu un tērauda kopienas izveidošana, kurā varētu iestāties jebkura Eiropas valsts. No Francijas viedokļa plāna pamatmērķis bija ne tikai atcelt Vāciju saistošos vienpusējos ierobežojumus, ļaujot atveseļot tās smago rūpniecību, bet reizē politiski un ekonomiski ‘’saistīt’’ Vāciju kopīgā Eiropas valstu organizācijā.
1951. gada 18. aprīlī sešas valstis – Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, un Vācija – parakstīja Parīzes līgumu, ar kuru nodibināja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Līgums stājās spēkā 1952. gada jūlijā. Tādējādi tika izveidots kopējs tirgus tā laika industriālajai sabiedrībai vissvarīgāko izejvielu jomā.
Lai tālāk veicinātu šīs kopienas ‘’sešinieka’’ mērķu sasniegšanu, ar mērķiem saprotot uzdevumu paaugstināt dzīves līmeni, novērst karu, pastiprināt mieru un demokrātiju un stiprināt eiropiešu vienotību, 1957. gadā tika parakstīti t. s. Romas līgumi, izveidojot Eiropas Ekonomisko Kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas Kopienu (Eiratoms). EEK līgums bija nozīmīgs ar to, ka tas nebija vienkāršs tirdzniecības līgums, bet tika noslēgta vienošanās par ciešāku ekonomisko sadarbību.
Tādējādi Eiropas Kopienai faktiski ir trīs dibināšanas līgumi – Parīzes līgums (1952.) un divi Romas līgumi (1957.). Tālākā attīstības gaitā šie līgumi tika papildināti un uzlaboti ar vairākiem citiem līgumiem un aktiem. Visi šie līgumi un akti literatūrā tiek aplūkoti kā EK satversme, jo tie nodrošina juridisko bāzi Eiropas Kopienas uzveidei.
…
