Eiropas politiskā vēsture viduslaikos

Līdz ar arābu padzīšanu un monarhiju izveidošanos Eiropā, izveidojās salīdzinoši stabilas valstis, dominējošās no kurām bija Anglija, Francija, Portugāle un Spānija. Pamazām tika aizvietota baznīca, nacionālisms un patriotisms kļuva par saiti, kas saturēja kopā sabiedrību. Starp 1000.un 1300.gadu divkāršojās Eiropas iedzīvotāju skaits. Pēc 1450.gada notika pāreja no sadrumstalotā feodālisma uz apvienotu nacionālu monarhiju ar savām armijām. Atdzima kultūra un 15., 16.gs. Itālijā radās renesanse. Tā izmainīja ne vien kultūru, bet arī pārējās dzīves sfēras. Visi šie notikumi saviļņoja arī sabiedrību, sākās jauna politiska ēra, ko ievadīja reformācija un ģeogrāfiskie atklājumi.

Eiropa 17.-18.gs

17.gs.Eiropā bija raksturīgs ar absolūtu monarhiju rašanos. Ja līdz šim monarha vara bija kaut daļēji, bet limitēta, tad šajā laikā Eiropas monarhi pilnībā pārņēma gan likumdevējvaru, gan izpildvaru savās rokās. Sāka nostiprināties kapitālistiskā sistēma, tā nāca sairušā feodālisma vietā. Valsts tika identificēta ar nāciju un monarhu, kas valdīja tajā. Ģeogrāfiskie atklājumi veicināja rūpniecību un tirdzniecību, valdnieki nu jau uzturēja lielas armijas un floti, kas bija pastāvīgi. Palielinājās vēlme iegūt jaunas teritorijas, tāpēc šim laikam raksturīga liela politiskā nestabilitāte un militārie konflikti.…