20. gadsimts latviešu literatūrā ienes jaunas un interesantas dvesmas. Jāatzīst, ka ne visi lasītāji , literatūras kritiķi un cienītāji spēja pieņemt šo jauno pavērsienu literatūrā. No daudzu puses neredzētais un neparastais, respektīvi, jaunais tiek uztverts kā vulgārais un nepieklājīgi neķītrais. 20. gadsimta sākuma modernisms ar daudzajiem stilistiskajiem eksperimentiem izraisīja iebildumu un polemisku strīdu gūzmu, jo ne viss no meklētā un gribētā realizējās mākslinieciskajā veiksmē.
Dzejā Edvarts Virza ienāk laikā, kad latviešu sabiedrības revolucionārās aktivitātes noplakušas, diezgan virspusēji sociāli orientētā dzejas tematika atvirzīta fonā. Jo sevišķi spilgti literatūrā izpaužas dekadences strāvojums. Dekadentiem kritiķi piepulcina arī E. Virzu, kura dzeju stilistiskajā virzībā varētu tuvināt Viktora Eglīša, Antona Austriņa, Kārļa Štrāla un citu dekadences pārstāvju rakstīšanas manierēm. 1906. gadā Virza jau ir iepazinies ar lielāko daļu tā laika rakstniekiem, māksliniekiem. No tēva mājām “Billītēm” viņš bieži brauc uz Rīgu klausīties Jēkabsona, Štrāla, Eglīša, Damberga un citu rakstnieku, dzejnieku un kritiķu runas un lekcijas. Saietos vērojama divējāda attieksme no E. Virzas puses - vai nu viņš uzmanīgi, sevī nogrimis, klausās citu runās, vai aktīvi piedalās debatēs, paužot visai interesantas un savdabīgas atziņas, kas citiem pirmajā brīdī liekas pavisam nepieņemamas. Lielie literatūras kritiķi un vērtētāji ir izbrīnīti par šo savdabīgo fenomenu. Šajā laikā dzejnieks daudz lasa krievu uv vācu simbolistu darbus un jaunāko dzeju. Liela nozīme Virzas dzejas attīstības ceļā piedēvējama V. Eglītim. Topošais talants, domājot par savu dzejnieka attīstību, secina, ka jaunajiem dzejniekiem no iepriekšējās dzejnieku paaudzes autoritātes spēj būt tikai Aspazija ar spontānumu, dinamiskumu, erotismu un daļēji Rainis. Vēlāk gan šis uzskats mainās.
…
