Edvards Munks

Ja pieņemam, ka tēls ir jebkas, kas attēlos mākslas darbā, tad vienlīdz labi ieroči noskaņu radīšanai ir gan slimais nāves gultā, gan melanholiska mēnesgaisma, gan zīdainis pie Alma Mater krūts. Būtisks ir tēlu izvietojums, kas rada kopīgo noskaņu, kādu Munks vēlējies panākt.
Līdzās sievietes tēlam svarīgu lomu Munka daiļradē ieņem citi destruktīvie tēli, kā vienots veselums jeb sistēma. Pie tiem pieder nāve, šausmu un baiļu izjūtas, kas rada gan fiziskas, gan garīgas sāpes. Nāvi Munks attēlo bieži, taču darbos par to būtiskākas ir emocijas, kuras nāve rada. Ja Munks ir gleznojis kādu mirstošo, tad darba priekšplānā (parādot nozīmīgumu) ir ekspresīvas bēdu, baiļu izkropļotas sejas izteiksmes. Tādi ir darbi „Slimais bērns”, „Izmisums”, „Pie nāves gultas”, „Nemiers” un citi. Munka dzīves gājums ir radījis daudz galēju emociju, kas saglabājušas nozīmi, arī viņa daiļradē radot gan izkropļotus, gan simboliskus tēlus.
Kopumā uzskatu, ka Edvards Munks ir drīzāk pieskaitāms pie simbolistiem, jo viņa daiļradē tomēr dominē iracionāla noslēpumainība, redzamais gleznas slānis slēpj zem sevis citu pasauli. Arī ekspresionistiskais „Kliedziens” atstāj līdz galam nepateikto un paslēpto – kas ir šis kliedzējs, un kāpēc ir šāda situācija. Tomēr nenoliedzama ir Munka daiļrades ekspresionistiskā šķautne un lielā ietekme uz turpmākajiem māksliniekiem, kas darbojās ekspresionisma virzienā.
 
…