Eduarda Veidenbauma dzejas pasaule

Šajā esejā ir apskatītas Eduarda Veidenbauma dzejas pasaule. Analizētas valodas īpatnības, dzejoļu tematika, mākslinieciskās izteiktsmes līdzekļi, aktualitāte. Man personīgi lasot E. Veidenbama dzeju ir viens vārds, kā to noraksturot, tā ir smaga. Ja es zinu faktus, kā to, ka viņš bija jauns, kad visu rakstīja, tad uzreiz liek domāt par mūžīgā depresijā noslīkušu jaunieti, kam nav dzīvesprieka un ir zudis smaids no lūpām. Iespējams vienkārši E. Veidenbaums morāli pieauga ātrāk par saviem vienaudžiem, viņa laikabiedri viņu un viņa dzeju neatzina tā, kā to vēlējās viņš. Kā zināms visi mākslinieki ir ar jūtīgām dvēselēm un arī viņš tāds bija. Kad sāka apzināties, ka nespēja atrast pats sevi, ka viņu neatzīst un to, ka viņam ir arī finansiālas grūtības pa vidu visām mīlas likstām, viņš neredzēja citu izeju, kā alkoholu. Iespējams viņš nemaz to nelietoja tādos daudzumos, kā var rasties iespaids lasot viņa dzeju, bet jebkurā gadījumā viņš bija cilvēks ar dziļu dvēseli, kurā neviens nebija mācējis ieskatīties pareizi. Viņu pārprata un nenovērtēja, jo Veidenbaums bija diezgan skeptisks attiecībā uz tā laika tik „saldo” dzeju un pats neiekļāvās nekādos rāmjos. Viņš rakstīja, ko domāja, bet diemžēl to visu pienācīgi sāka novērtēt un pamanīt tikai pēc viņa nāves, tāpēc visu savu dzīvi viņš nodzīvoja nabadzībā.