Plāns
Ievads.
Īpatnības Veidenbauma dzejā.
Iztirzājums.
1.Eduarda Veidenbauma dzejas skatījums uz dzīvi.
a) uz cilvēku darbu;
b) uz cilvēku savstarpējo (materiālo un garīgo) nevienlīdzību un attiecībām;
2. Veidenbauma dzejā aprakstītās laikmeta problēmas un vai tās ir aktuālas arī mūsdienās.
3. Bieži pieminētā dzīves bezjēdzīguma apjausma ir viņa dziļāka neizpratne par cilvēka dvēseles dzīvi.
4. Veidenbauma priekšstats par to, kāpēc cilvēki dzīvo.
Nobeigums.
Ģēnijus atzīst tikai pēc nāves.
Lasot Vedenbauma dzeju, varēja nojaust viņa rakstības veida īpatnības kā gramatikā, tā stilistikā. Protams, tas nav rakstīts vakar. Dažviet var nojaust tā laika cilvēku rakstura īpašību atspoguļojumu - vai nu spēcīgi negatīvu, vai glaimojoši pozitīvu, aprakstītu nestandarta veidā.
Pārsvarā visi viņa dzejoļi ir nosodījums tā laika varai un buržuāzijas birokrātiskajiem principiem valsts sistēmā un dzīvē. Daudz tiek runāts par cilvēku egoismu un aktuālo visu laiku lietu - korupciju. Piemērs: "Ja gribi tikt pie labas vietas,/ tad klanies, lokies, rokas laizi,/ gan citi sauc: tās kauna lietas,/ par to nekas, kad nāk tik maize...." Vai arī: "Ej un dzinies tik pēc naudas,/ krāp un blēdī tik, cik jaudas,/ rauj no citiem , rauj, kur dabū,/ skaties tik uz savu labu...." Vai arī skatījums uz mietpilsoņu dzīvi: "Nu tu vari palīksmoties,/ labi vari pamieloties,/ paņemt sievu padevīgu,/ tuklu, dumju, paklausīgu,/ priecāties likumīgi,/ radīt bērnus tikumīgi..."
Patīk tas, ka drūmo dzīvi un baigos dzīves apstākļus, kā arī nevienlīdzību cilvēku vidū, viņš uzņem ar nelielu vai brīžam lielu ironiju un smaidu, tai pat laikā ar dziļu sāpi noraugoties uz tautas smagnējo dzīvi. Viņā valda neticība, ka jebkad mazināsies tautas sociālais pagrimums: "...lai iet un dara tā, nekā mirst bada..."
Dažviet viņa dzejā parādās salkanums (" ...jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:/ tās miegu mums dāvina gārdu..."), un man liekas, ka tas nav apzināts. Raugoties no postmodernā laikmeta redzesloka, mums liekas, ka visam jābūt skarbam, ļaunam, netīram vai hipersterilam. Uh, kādās mēs galējības dzīvojam - mums ir vai nu tādas šausmas, no kurām šermuļoties, vai nu tāds liekulīgs mīļums un sentimentalitāte, no kuras gribās slienāties, vai novērsties!
Mūsdienās dzejā trūkst mīļuma, kaut vai sentimentalitātes iezīmes. Ak, jā, mēs taču augam tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā, kas spoži un droši degradē cilvēkus un viņu dvēseles, arī saikni ar visu dabisko un īsto. Veidenbaumam, protams, bija vieglāk. Viņš dzīvoja laikā, kad cilvēce vēl nepazina to, kas mums jau kļuvis par narkotisku nepieciešamību. Mūsdienu dzejā valda bezpriģels, proti, varam rakstīt, kā gribam, par ko gribam un cik lēti gribam.
…
