Līdzīgi kā S. Wēbers arī Ē. fon Hipels inovāciju radīšanā min to, ka indivīdiem tiek dota iespēja izmēģināt, uzlabot jau kādu gatavu inovāciju un savu viedokli par inovāciju pateikt inovatoriem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šie indivīdi neveido kopienas un ar savām izmaiņām nedalās ar citiem. Ē. fon Hipels šo iespēju sauc par aprīkojumu patērētāju inovācijām. Teorētiķis to raksturo, kā integrēts produkta pielietojuma komplekts to dizainam, prototipam un ietver testējamā projekta iecerēto pielietojumu no patērētāja puses. Galvenais mērķis aprokojumam ir ļaut nespecializētam lietotājam pielietot dažāda veida produktus tā, lai tie apmierina savas vajadzības. Aprīkojums ir specifisks un atkarīgs no produkta veida. Tas nozīmē, ka indivīds jeb patērētājs var kādam produktam izveidot dizainu, prototipu, radīt funkcijas produktam patērētāja vidē. Tātad patērētājs uzlabot kādu produktu tik daudz, kamēr tiek apmierinātas viņa vajadzības. No šī procesa iegūst gan patērētājs, gan uzņēmums.
Aplūkojot abu teorētiķu sniegtos piedāvājumus par inovāciju radīšanu, tad, kā jau iepriekš minēju, ir gan kopīgas lietas, gan atšķirīgas. Kopīgās lietas abu teorētiķu pieejās ir tās, ka tiek veidotas inovāciju kopienas, kurās notiek savstarpēja komunikācija un informācijas apmaiņa, taču katrs teorētiķis šis kopienas raksturo dažādi. Šīs kopienas izmaina infrastruktūru un labumu gūst gan paši kopienas locekļi, gan pārējā sabiedrība. Abiem teorētiķiem inovāciju kopienās pašā centrā ir indivīds, kurš uzlabo, papildina, izmaina jau esošu inovāciju sev tīkamā veidā un dalās ar citiem vai arī, kā Hipela pieejā, rada pilnīgi jaunu inovāciju. Šeit arī parādās pati galvenā atšķirība teorētiķu uzskatos par inovāciju radīšanu. …
