Albēra Kamī romānā „Mēris”, līdzīgi kā daudzos citos viņa laikabiedru darbos, dzīvībai, kurai nācās cīnīties par savu eksistēšanu un pastāvēšanu divos pasaules karos un laika posmos pirms, starp un pēc tiem, varētu sacīt, ka praktiski nebija nekādas vērtības, un autors arī attēlo sava laikabiedru ideoloģiju, kurā spēks un vara pasaulē diktē savus, bieži vien pat neracionālus un loģiski grūti izskaidrojamus noteikumus. Cilvēki nevēlas ticēt, ka viņu laikabiedri ir spējīgi uz tik absurdām un nepamatotām darbībām, kuras varētu izskaidrot, rodot kompromisu starp abām konfliktā iesaistītajām pusēm, taču tā vietā tiek izveidoti kari, kuriem seko tūkstošiem, agrāk tik apmierināto cilvēku, līķi, un, līdzīgi mēra epidēmijai, savā ceļā nežēlo neviena, kas varētu stāties ceļā pastāvošajai kārtībai. Valsts intereses ir svarīgākas par indivīda dzīvību un brīvību, tāpēc daudz ko nosaka pastāvošā ietekme un vara, un cilvēki nav bijuši sagatavoti cīņai kā karam, tā arī mērim nevienā vēsturiskajā civilizācijas attīstības posmā. Lai arī sabiedrība saprot, ka šādai rīcībai nav jēgas, tad tam tomēr ir rodams pamatojums, jo „nejēdzība vienmēr bijusi sīksta, cilvēki būtu to pamanījuši, ja vienmēr nedomātu tikai par sevi,” un nenovestu politiku sabiedrības veiksmīgai organizēšanai līdz tādam stāvoklim, kad tas jau sāk apdraudēt pašu indivīdu dzīvības..…