Šīs esejas jautājums ir: kas ir dzīves jēga? Rakstot šo eseju es vispirms apdomāju par ko es rakstīšu un, nemaz nemanot, savos jautājumos aizklīdu līdz pasaules galam un, lai cik dīvaini tas nebūtu, pārkāpu to robežu, kas mūsu pasauli (parasto pasauli, kas neiedziļinās nekādās lietās un visu uztver pašsaprotami) šķir no filozofiskās pasaules (pasauli, kurā katrai lietai un notikumam ir kāds iepriekš izplānots dievišķs plāns un nekas nenotiek tā pat vien). Vai mēs uz mūsu tagadējo pasauli skatāmies ar atvērtām acīm? Nē, mēs redzam tikai to, ko gribam un vēlamies redzēt. Bet kas notiek tad kad acis pēkšņi atveras? Cilvēks vai nu pieņem un samierinās ar patieso realitāti, vai arī cenšas to noliegt. Pēc atmodas ir pienākusi īstā reize, kad uzdot sev dažu labu jautājumu par pasauli un manu vietu tajā. Citiem vārdiem – noskaidrot dzīves jēgu.
Kas tad īsti ir dzīve? Dažreiz mēdz teikt, ka dzīve ir ceļojums. Bet ceļojums uz kurieni? Vai mēs paši izvēlamies kursu, vai arī to nosaka kāds cits, no mums neatkarīgs, spēks? Pēc dzīves, kuru esmu nodzīvojusi līdz šim (lai arī tie ir tikai 18 gadi), varu teikt, ka cilvēka mūžs ir neparedzamu pagriezienu, gaisa bedru, akmeņu, krauju, pārbraucienu un ceļabiedru pils.…
