Cilvēks ir kā “uzvilkta mašīna”, spēj domāt tikai par vienu – par to, kas tam acu priekšā. Jā, jocīgi, bet vairumam cilvēku ir aklums. Tie redz tikai lietas, kas ir mums apkārt, kas ir nedzīvas un jēgas vai vērtības tām nav. Patiesībā es cenšos pateikt, ka reti kura persona var ieraudzīt reālo pasauli, tās slikto un labo pusi. Ja jau runājam par “aklumu”, tad kas tad to īsti izraisa? Liekas, ka tomēr alkatība un necieņa pret citu personību, kas, kā izrādās, īstenībā nav zemākstāvoša niecība. Nē, es nerunāju par naudu, kas izraisa alkatību, es runāju par dzīšanos pēc savas lielās laimes, kuru tā arī neviens akls cilvēks nav atradis, šī “pakaļdzīšanās” ir pilnīgi bezjēdzīga, ja tu nemāki novērtēt visu reālo sev blakus.
Laikam mēs kaut kur steidzamies, ja pat garāmejošai pazīstamai personai labdienas nodot nevaram. Varbūt mums tiešām laika nav, jeb tā persona nemaz nav tika pazīstama? Reti kurš cilvēks spēj cienīt citus, jo nevar pat izdarīt tādu sīkumu kā šis. Jā, bet par sīkumu to nedrīkst nosaukt. Kāpec?…