Manuprāt, cilvēki apraksta savas jūtas, jo visiem ir vēlme būt saprastiem. Ārne Ness savā darbā izsakās: ‘’Nevienam cilvēkam kādā noteiktā laika sprīdī nav bijušas precīzi tādas pašas sajūtas kā citam. Jūtas, domas un sajūtas rada nepārskatāmu daudzveidību, tās vienmēr cilvēkiem būs atšķirīgas, mainoties pat vienas minūtes laikā.’’ Šajā citātā tiek runāts par līdzīgu jūtu neiespējamību diviem cilvēkiem. Es daļēji piekrītu un daļēji nepiekrītu šim apgalvojumam. Katra cilvēka jūtām ir savas nianses, intensitāte, nozīme. Mēs varam ļoti sīki un smalki izskaidrot, aprakstīt, ko jūtam, un otrs cilvēks var mēģināt saprast mūsu rīcību cēloņsakarības, tomēr mēs nekad nesasniegsim tādu efektu, kas parādās, ja otrs cilvēks vienkārši uztver un jūt (varbūt, ne šajā mirklī, bet kādreiz viņš ir pārdzīvojis to pašu) tāpat kā mēs. Autors to apraksta ar vārdiem: ‘’Tomēr mēs nespējam aprakstīt sajūtu, kāda ir citam cilvēkam, ja mums pašiem tādas sajūtas nekad nav bijis.’’ Varbūt tieši tāpēc mums dažreiz ļoti patīk kāda filma, seriāls, grāmata, kurā autora varoņi piedzīvo, ko tādu kas mums pašiem ir ļoti tuvs, kam mēs paši esam gājuši cauri un spējam just līdzi. Es uzskatu, ka ir arī iespējams, ka cits cilvēks jūt to pašu, ko mēs. Kā ir ar ‘’dvēseļu radiniekiem?’’ Kad cilvēks tevi saprot tik labi, ka zina, kā tu jūties dažādās situācijās un ko vēlies. Kuram interesē tas pats, kas tev un kad tu piedzīvo kaut ko skaistu un ir tā neaprakstāmā sajūta, kad tava sirds iesāpās no tā, cik ir skaisti un ‘’tavs ‘’ cilvēks saprot, par ko tu runā. Tajā brīdī rodas sajūta, ka kāds mūs ir sapratis un veidojas emocionāla saikne. …
