Sākotnēji esejai biju izvēlējusies tēmu – “Traģiskums latviešu emigrācijas literatūrā”, taču izlasītie darbi lika pārdomāt. Tajos varēja sajust bezgalīgas ilgas pēc dzimtenes, traģiskums atkāpās kaut kur dziļi, pašā tālākajā dvēseles nostūrī, cenšoties ieraudzīt arī to gaišo un labo, ko sniedz zeme, kurā tagad jādzīvo.
Mēs – tie, kas nekad neesam piedzīvojuši izsūtījumu un piespiedu dzīvi svešā zeme bez reālām iespējām atgriezties – nekad nesapratīsim, kā tas ir – ilgoties pēc dzimtenes. Idealizēt. Mīlēt no attāluma. Sapņot. Cerēt.
Dažkārt pat pārsteidz pārliecīgā dzimtenes idealizācija, piemēram, Gunara Janovska darbā “Sōla”. Ik rindiņa, ik vārds ir atmiņas par bijušo, Latvijas salīdzināšana ar Angliju.
“Savādi sākās pavasaris Anglijā. Tas nenāca tik strauji kā mūsu dzimtenē. Reizēm šķita, ka še visi četri gadalaiki būtu sajukuši, tikai dažās dienās ņēma pārsvaru viens un tad atkal otrs... Diez kā gan tagad izskatījās dzimtenē... bet ap Rucavu droši vien kāds arājs jau izmēģināja roku un bērītis knaši soļoja pa vagu. Un diez kā gan bija ap sirdi šim jaunajam arājam. Mēs avīzēs lasījām tik briesmīgi maz par apstākļiem Latvijā un pie tam tikai sliktu.”
Tādus retoriskus jautājumus autors uzdod pats sev un lasītājam, mēģinot atbildēt, dzimtene viņa acīs ir kļuvusi sapņu un ideālu zeme, taču ne mirkli netiek aizmirsts rūgtums par to, kā un kāpēc Latvija bija jāatstāj. Igauņa Juhana tēlā ir iemiesojies kritiķis, kas tieši un asi atklāj to rūgto patiesību, ko negrib pieņem latvietis Arturs. Cik prasmīgi un tieši Juhans raksturo latvieti:
“Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esat vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi.”
Autors runā par netaisnību, par mazo Latviju, ko visi jauc ar Poliju, par to, ka latvietis ir radīts, lai dzīvotu Latvijā un Latvijai. Ir sajūtamas dusmas, naids un bezspēcība; naids pret krieviem, bezspēcība pašam pret sevi, pret savu prātu, kas neļauj laimīgi dzīvot ārpus dzimtenes, kas neļauj tā vienkārši aizmirsties, KA VIŅŠ IR LATVIETIS.
Visa romāna jēga šķiet ielikta vārdos:
“Ļoti godātie pasaules vareno kungi! Pie jums griežas, pazemīgi griežas trimdinieks no viesnīcas Sōlas salā. Es izvēlējos brīvību. Nakts tumsā es pārzagos robežai, izspraucos dzelzs aizkaram. Un nu man ir brīvība. Es varu iet, kur vien gribu vai, labāk sakot, kur mani ņem pretī... Tikai uz savām mājām es nevaru tikt... Kā jūs to nesaprotat, pasaules vareno kungi, un jūs –austrumu varmākas: tā ir maza zeme, smilšaina un neauglīga. Kolhozs tur izput. Tikai latviešu zemnieks ar savu sīksto dabu tur spēj dzīvot. Neviens cits....
…