Tajā pašā laikā viņš izvirza zināmu hipotēzi par to, ka bezasiņu dzīvniekiem, ar to acīm redzami domājot vienšūņus vai citas tamlīdzīgas dzīvas būtnes, iespējams, ir kādas jaunas sajūtas ārpus ierastajām piecām maņām, par kurām cilvēks nemaz nenojauš. Aristotelis vienlaikus norāda, ka vispārīgi skatoties cilvēkam būtu jāsaprot, ka tas nav iespējams, jo visiem dzīvniekiem būtu jāsajūt smaržas pat bez spējas elpot. Tomēr viņš pieļauj, ka pilnīgi iespējams, ka pastāv dzīvnieki, kuriem ožas orgāni var būt tikpat slikti kā citiem dzīvniekiem redzes orgāni, kas neļauj atšķirt krāsas. Iedziļinoties vēl vairāk šajā jautājumā, Aristotelis neviļus apgāž pats savu teikto par visu dzīvnieku spēju sajust smaržas. Tas ir, viņš norāda, ka smaržas pašas par sevi var nākt tikai no tā, kas ir sauss, bet garšas no tā, kas ir mitrs. Likumsakarīgi ožas orgānam potenciāli būtu jābūt sausam. Tādejādi nonākam pie secinājuma, īstenībā Aristotelis apšauba faktu, ka gana daudzi (ne visi) dzīvnieki var sajust smaržu zem ūdens, jo lai sajustu smaržu, arī viņiem būtu jāieelpo, bet to viņi nevar izdarīt zem ūdens. (De Anima, II.9.422a)
Kopumā var redzēt, ka, lai gan Aristotelis mēģina justspēju dažādām dzīvnieku sugām vērtēt atšķirīgi, lai to varētu vēl sekmīgāk izdarīt, viņam pietrūkt pilnīgākas zināšanas, piemēram, zooloģijā. Savukārt pašu dvēseli dzīvniekiem viņš vērtē kā dzīvnieku dzīvības uzturēšanas faktoru. Citu starpā viņš daudz vairāk runā par dzīvnieku maņām, tādām kā tauste vai oža.
…