Mērķis, pareizāk sakot iemesls, kāpēc es rakstu šo darbu tieši par šo tēmu – dvēsele, ir sevis pašpārbaude. Skan jau diezgan neskaidri, bet būtībā tas ir ļoti vienkārši – es gribu pārbaudīt, vai mans domu gājiens ar kādu es sāku rakstīt šo darbu ir pareizs un vai mani pieņēmumi ir apstiprinājušies. Vēl mans mērķis ir arī uzzināt kā es varu mācību procesā izmantot šeit iegūto informāciju un kā tā tiek pielietota jau tagad.
Darbā papildus šiem mērķiem es mēģināšu arī apjaust, kas tad īsti ir dvēsele. Mēģināšu ielūkoties dažādu autoru, skolu izteikumos, tēzēs, formulējumos. Es ceru, ka tas viss man palīdzēs kaut nedaudz vairāk saprast šo tematu, tā pielietojumu, jo pašlaik man ir tikai savi pieņēmumi, idejas.
Darbu kā jau es teicu es rakstu vairāk priekš sevis. Man ir prieks, ka bija dota arī šāda izvēles tēma, jo šis darbs man, godīgi sakot, iedvesa bailes un pat zināmu apjukumu, jo man vajadzēja ilgu laiku, lai saņemtos un sāktu rakstīt. Bet nu beidzot esmu saņēmies un ieguvis morālu pacēlumu un iedrošinājumu un es ceru, ka man izdosies to paveikt.
Nesen bezmērķīgi klīstot pa interneta bezgalīgajiem tīmekļiem uzdūros vienai interesantai diskusijai par to, kas ir dvēsele. Tur lasītie viedokļi un domas bija visdažādākās, varēja saskatīt dažādu virzienu piekritējus, bet man acīs uzreiz iekrita viens komentārs, pareizāk sakot tas jau skanēja kā formulējums: „Dvēsele ir tā cilvēka daļa, kuru mēs nevaram ne svērt, ne mērīt, ne aptaustīt. Tā paliks mūžam nesaprotama un nepazīta. Nav iespējam sevi pilnīgi izprast. Lai cilvēku varētu pilnībā izprast, tad jābūt citai kādai būtnei, kas šo izprašanu veic.
Ja nu teorētiski pieņemtu, ka kāds cilvēks pilnīgi izprot pats sevi, tad izprašanas fakts mainītu viņa būtību, un lai šo jauno būtību atkal izprastu, jāveic jauns izprašanas process. Tā tas var iet līdz bezgalībai, jo katra izprašana maina izprotamo.”
Manuprāt tas diezgan trāpīgi raksturo dvēseles būtību, tās skaistumu. Šeit ir izklāstīts tas, kam es pilnībā pievienojos. Dvēsele ir skaista ar to, ka to nevar izskaidrot. Jo neviens jau nezin kāda īstenībā būtu dvēsele, ja to varētu svērt, mērīt, nofotografēt, tas manuprāt noņemtu dvēselei šo burvības plīvuru. Izprast dvēseli nozīmē izprasts sevi pilnībā, līdz sīkākajai detaļai. Labāk ir tikai apzināties, ka ir tāda lieta tevī, kuru tu zini, ka tev ir, bet sīkāku izskaidrojumu nevar rast.
Tas tad varētu būt tāds vispārējs skaidrojums dvēselei, jo kā jau zināms ir ļoti daudz un dažādu viedokļu par dvēseli. Šis arī varētu būt labs ievads šim darbam. Vēl nelielām pārdomām pirms izklāsta es varu piedāvāt ļoti trāpīgu iepriekšējos izteikumus pastiprinošu citātu ko ir rakstījis slavenais rakstnieks Oskars Vailds: „Traģiski, cik maz ir cilvēku, kuriem ir bijusi dvēsele, vēl dzīviem esot.”
Tagad varētu pievērsties īstajam tematam, tā iztirzāšanai.
Mācoties šajā skolā es esmu sapratis to, ka viens no pedagoģijas galvenajiem uzdevumiem ir ne tikai izaudzināt augstu intelektu ar labām zināšanām visos mācību priekšmetos, un ne tikai iemācīt skolas programmā paredzēto mācību vielu. Skolotāja netiešais, bet varbūt tomēr, tīri no ētikas viedokļa arī tiešais pienākums, ja viņš rūpējas par skolēna turpmāko dzīvi, ir arī izaudzināt dvēseli.
Ar to protams nav jāsaprot tikai noteiktās mācību stundās kā ētika parunāt par to, kas ir labi, kas slikti, bet tai vajadzētu būt audzināšanai visas skolas garumā, sākot jau no mazām dienām.
Arī mācīšanas forma noteikta, manuprāt pat tādas noteiktas formas nemaz nav.
…
