Dramaturģijas pieeja

Vēl viens pieņēmums ir, ka cilvēku interakcija var būt skaidrojama kā drāma, tātad dramatisms. Bērks, uzskatīja, ka attiecības starp dzīvi un teātri ir vairāk burtiskas, kā metaforiskas. Cilvēki izpilda īstas lomas uz īstām skatuvēm, mēģinot ietekmēt citus. Šīs drāmas vada to, kādā veidā indivīdi, grupas, un organizācijas rīkojas. Dramatismā tāpat tiek norādīts tas, ka cilvēki vairāk tēlo nekā kustās. Atšķirība starp darbību un kustību ir tāda, ka cilvēki izvēlas tēlot, bieži izmantojot simbolus, kamēr dzīvnieki, augi un citi objekti vienkārši pieņem kustību. Šī cilvēku vēlme tēlot ir pamatā visai cilvēces motivācijai.1
Ikdienas dzīve sev līdzi nes dažādas lomas. Viena un tā pati persona var būt students, pusaudzis, pircējs, darbinieks, pavadonis, tikpat labi kā meita vai dēls. Parasti mūsu lomas ir pietiekami nošķirtas, lai konflikta iespēja starp tām būtu minimāla. Ik pa laikam tas, kas no mums tiek sagaidīts vienā lomā ir nesavienojams ar to, kas tiek sagaidīts no mums, mums esot citā lomā. Šī problēma ir pazīstama kā lomu konflikts, kas liek mums justices ļoti neērti, kad notiek ģimenes, draudzības, studenta un darba lomu sadursme.2
Kad priekšnesums neizdodas kā plānots, tas var pieprasīt izteiksmes kontroles saglabāšanu. Mēs varam, piemēram, ignorēt kāda priekšnesuma trūkumus, ko Gofmanis definē kā taktu.3 …