Izvēlējos analizēt Deiva Pelzera autobiogrāfijas 1. daļu – „Bērns, kuru nesauca vārdā”(pavisam šī autora autobiogrāfijai ir trīs daļas). Tieši šo grāmatu izvēlējos tāpēc, ka tā, manuprāt, ir visspilgtākā, nežēlīgākā un realitātes piesātinātākā grāmata par vardarbību ģimenē, kādu jebkad ir nācies lasīt, turklāt, mūsdienās, grāmatā aprakstītā problēma, sāk kļūt arvien biežāk sastopama.
Grāmata ir par zēnu, kura ģimenes skaistā ikdiena pēkšņi kādā dienā apgriežas ar kājām gaisā un viņš kļūst par savas mātes vardarbības, paverdzināšanas un spīdzināšanas upuri. Grāmatas autors Deivs Pelzers grāmatā ir aprakstījis pats savu dzīvi vecumā no četriem līdz divpadsmit gadiem. Īpaši juteklisku šo autobiogrāfiju padara fakts, ka tā ir sarakstīta galvenā varoņa konkrētā laika posmam raksturīgajā valodas manierē, turklāt, grāmata ir bagāta ar dažādu sajūtu atspoguļojumiem.
Grāmatā ir atrodamas daudzas atziņas, kuras, manuprāt, ir ļoti būtiskas audzināšanas procesā.
Bērnu ļoti nelabvēlīgi ietekmē kliedzieni, īpaši, ja tie ir kāda tuva cilvēka kliedzieni, turklāt, uz pašu bērnu vērsti. Tādas situācijas bērnā var izraisīt pastiprinātas bailes, vēlāk, pieaugot – arī agresivitāti.
…