Teorija radās 1960. gadā, kad Orema strādāja par dekāni māsu skolā. Pirmo reizi teorija tika publicēta 1971. gadā, tad 1980., 1985., 1991., 1995. un 2001. Viņa turpināja pilnveidot savu teoriju pat pēc aiziešanas pensijā (1984.).
TEORIJAS PAMATJĒDZIENU APRAKSTS
Teorija attīstījusies pakāpeniski, laika gaitā, tā aptver trīs galvenos jēdzienus – pašaprūpes deficīts, pašaprūpe un māsas darbības sistēmas. Teorija attaino funkcionālo problēmu redzējumu un mērķtiecīgu māsas iejaukšanos, lai vadoties pēc pašaprūpes deficīta, plānotu māsas darbu un veiktu aprūpi.
Pašaprūpes deficīts
Satur zināšanas par pašaprūpi, pašaprūpes spēju, terapeitisko pašaprūpes nepieciešamību un par attiecībām starp pašaprūpes trūkumu un māsas darba iespējām. Orema atzīmē, ka pacients ir atkarīgs no citiem nodrošinot savas vajadzības, pašaprūpes deficīts rodas, ja pacients nespēj patstāvīgi veikt savu pašaprūpi. Šādā situācijā cilvēka pašaprūpe jāuzņemas viņa tuviniekiem, bet, ja tuvinieki nespēj nodrošināt nepieciešamo pašaprūpi, tad ar šo aprūpi jānodarbojas medicīnai.…