Bet, protams, ka Guna drīzāk mirs, nekā pazaudēs sevi, tādēļ viņa satinās ciešāk šķidrautā un saka, lai ņem viņas dzīvību. Un tad, kad viņa piedzīvojusi sirdssāpes un jūt vēlēšanos atriebties, tas pats šķidrauts nolaižas pie viņas sarkans kā asinis, kā liesmas, apzīmēdams viņas iekšējo uguni, dusmas un spēku.
Tas ir īstais spēks, viņas sirdsapziņa, sarkanais šķidrauts, kas aizdedzina pili un pakļauj nāvei visus tajā esošos. Guna apzinās, ka pati arī mirs, taču pēdējā skatā izskan vārdi: „Laime!” Savā nāvē viņa gāja labprāt, zinādama, ka ir attaisnojusi savu sirdsapziņu un ieguvusi spēku; spēku, kas tai nesis laimi.
…