Ticiāns Večellio - „Adam and Eve”
Visi zinām Bībeles stāstu par Ievas un Ādama radīšanu, kā arī aizliegtā augļa nogaršošanu, tā rezultātā izraidīšanu no Paradīzes. Šajā gleznā Ticiāns ir centies atainot to mirkli, kad Ieva, čūskas vilināta, norauj Dieva izliegto augli. Ticiāna atklājums bija formas veidošana ar krāsu palīdzību un niansētu toņu lietojumu. Mākslinieka gleznās savijās intīmais un svinīgais, realitāte un mitoloģiskais. Visu šo mēs varam novērot šajā gleznā, kura tapusi 1550. gadā.
Mākslinieka izmantotā kombinācija ar zilo, sarkano un tumši zaļo krāsu padara šo gleznu dzīvīgu un burvīgu. Uz fona izpludinātajām un neskaidrajām kontūrām izceļas lieliski gleznotie augumi un sajūtu gamma, ko rada šī glezna. Ķermeņa valoda ir acīm redzami nolasāma. Manuprāt, Ādams, ar cēlo pieskārienu pie Ievas pleca, grib mums pavēstīt, ka viņš neuzskata par pareizu tādu rīcību, taču mīlestības varā viņš atbalsta Ievu šajā lēmumā. Ar šo juteklisko pieskārienu ir pateikts ļoti daudz. Jūtas un mīlestība, kas nāk no Ādama ķermeņa, manuprāt, ir skatītājam jūtama. Atgriežoties pie ķermeņa uzbūves gleznojuma, varu teikt, ka mākslinieks ir lieliski attēlojis Ādama ķermeni, gluži tāpat kā Rafaela gleznā, arī šajā varu teikt, ka gleznā ir saskatāms fotoreālisms, kas ļoti atdzīvina šo gleznu.…